— Es uzskatu, ka tuviniekiem ir jāpalīdz citam citam, — Sandra paziņoja. — Jānis ar Annu grib tikt pie sava mājokļa. Pašlaik viņi īrē dzīvokli, kaut gan te ir brīva istaba. Ja viņi pāris mēnešu padzīvotu pie Andra un Ilzes, nepieciešamo summu savāktu daudz ātrāk.
— Pie Andra un Ilzes? — Māris pārjautāja.
— Viņi taču šeit dzīvo kā vīrs un sieva.
— Es jautāju ko citu, — Māris mierīgi noteica. — Kam, jūsuprāt, pieder šis dzīvoklis?
Sandra mazliet iztaisnojās, it kā gatavotos aizstāvēt savu pozīciju līdz galam.
— Formāli — jums. Bet dzīvo te bērni.
— Nevis formāli, bet juridiski un faktiski. Dzīvoklis pieder man un manai sievai. Mēs atļāvām šeit dzīvot savai meitai un viņas vīram. Citus iemītniekus mēs neesam aicinājuši.
— Jānis nav nekāds svešais. Viņš ir Andra brālis.
— Īpašuma tiesībām nav nekādas nozīmes, cik tuvs radinieks viņš ir manam znotam.
Sandra iesmējās, taču smiekli iznāca īsi un sausi.
— Es netaisos te apspriest juridiskas nianses. Runa ir par vienkāršu cilvēcisku atbalstu.
— Tad atbalstiet viņus ar savu dzīvokli, — mierīgi ieteica Inese.
Vīramātes seja savilkās neapmierinātībā.
— Man ir tikai divas istabas, un tur nav vietas.
— Bet šeit esošā vieta pieder jums?
Uz šo jautājumu Sandrai atbildes nebija.
Māris pievērsās Andrim.
— Tu atļāvi brālim pārvākties uz šejieni?
Andris iebāza rokas kabatās, taču tūlīt pat tās izvilka, it kā pats saprastu, cik neveikli tas izskatās.
— Es domāju, ka pāris mēneši nevienam nekaitēs.
— Mums tu pajautāji?
— Nē.
— Ilzei?
— Es grasījos.
— Pēc tam, kad cilvēki jau būtu ieradušies ar koferiem?
Andris neatbildēja.
Māris balsi nepacēla, taču katrs viņa vārds skanēja skaidri.
— Kad tu ievācies šajā dzīvoklī, mēs uzreiz pateicām: visi nopietnie lēmumi par dzīvokli tiek pieņemti tikai ar mūsu piekrišanu. Tu toreiz piekriti.
— Jā.
— Kas pa šo laiku ir mainījies?
— Nekas.
— Tad kāpēc tu rīkojies ar to, kas tev nepieder?
Andris uzmeta skatienu brālim, pēc tam mātei.
— Es nedomāju, ka viss aizies tik tālu.
Anna piecēlās no dīvāna.
— Māri, piedodiet. Mums teica, ka īpašnieki neiebilst. Ja mēs būtu zinājuši, kā ir patiesībā, mēs vispār nebūtu braukuši.
Jānis arī piecēlās.
— Tā arī bija. Es vairākas reizes Andrim jautāju, vai viņš ir runājis ar Ilzi. Viņš atbildēja, ka visu nokārtos.
Sandra strauji pagriezās pret jaunāko dēlu.
— Tu tagad kurā pusē esi?
— Nevienā. Es vienkārši negribu palikt vietā, kur mūs negaida un kur mūs neviens nav aicinājis.
— Tavs miesīgais brālis tev piedāvāja pajumti.
— Pajumti, kas viņam nepieder.
Istabā iestājās klusums.
Ilze vispirms paskatījās uz vīru, tad uz vīramāti un atbraukušo pāri.
— Šis dzīvoklis pieder maniem vecākiem. Tāpēc koferi būs jākrāmē nevis man, bet jums.
Jānis pirmais devās uz priekšnamu.
— Anna, ņem somu. Braucam mājās.
Anna uzreiz sekoja viņam.
Viņi vēl nebija paspējuši neko izpakot, tāpēc mantu savākšana neaizņēma pat minūti. Jānis pacēla vienu koferi, otru aizrullēja līdz durvīm. Anna uzāva apavus un vēlreiz pagriezās pret Ilzi.
— Piedodiet par šo situāciju.
— Jūs nezinājāt patiesību. Nākamreiz šādas vienošanās pārbaudiet pie visiem, kuri dzīvo dzīvoklī.
— Noteikti.
Sandra nostājās gaitenī šķērsām priekšā.
— Neviens nekur nebrauks. Tagad visi nomierināsies, apsēdīsies un vienosies.
Jānis apstājās.
— Mammu, paeji malā.
— Tu pat nemēģināsi aizstāvēt savas intereses?
— Manas intereses nedod man tiesības ieņemt svešu istabu.
— Kāda starpība, kam dzīvoklis pieder, ja Ilze tāpat te dzīvo?
Māris pienāca tuvāk.
— Starpība ir ļoti vienkārša. Dzīvot šeit var ar īpašnieku atļauju. Iemitināt citus cilvēkus — arī tikai ar īpašnieku atļauju. Mēs tādu atļauju neesam devuši.
— Jūs izmetat radiniekus uz ielas!
— Mums ir īrēts dzīvoklis, — Anna atgādināja.
Sandra veltīja viņai dusmīgu skatienu.
— Tu nejaucies.
— Tas attiecas arī uz mani. Es negrasos izlikties par bezpajumtnieci jūsu strīda ar Ilzi dēļ.
Jānis atvēra ārdurvis.
— Ejam.
Viņi iznesa koferus kāpņu telpā. Pēc dažām sekundēm lifts aizveda abus lejā.
Sandra palika priekšnamā ar savu ceļasomu.
Ilze norādīja uz to ar skatienu.
— Jūs arī bijāt plānojusi šeit atstāt mantas?
— Tur ir gultasveļa un trauki jaunajiem.
— Ņemiet līdzi.
— Protams, paņemšu. Šajā dzīvoklī tāpat nav iespējams uzturēties ar tādu attieksmi pret cilvēkiem.
Inese mierīgi sakārtoja somas siksniņu uz pleca.
— Ilze aizstāv ne tikai sevi, bet arī mūsu īpašumu.
— Un jūs vienmēr līdīsiet viņu laulībā?
— Mūs pasauca tāpēc, ka bez mūsu piekrišanas dzīvoklī mēģināja iemitināt citus cilvēkus.
— Andris šeit dzīvo. Viņam ir tiesības uzņemt viesus.
— Viesus — saskaņojot ar sievu. Pastāvīgus iemītniekus — tikai ar īpašnieku piekrišanu. Nejauciet šīs lietas kopā.
Sandra pagriezās pret dēlu.
— Andri, tu tiešām ļausi viņiem mani izlikt?
Viņš stāvēja pie viesistabas durvīm, nolaidis galvu. Pie deniņa bija izspiedusies smalka dzīsliņa, un seja kļuvusi manāmi sarkana.
— Mammu, paņem somu.
— Ko?
— Tev nevajadzēja vest Jāni šurp bez Ilzes un viņas vecāku piekrišanas.
— Tu pats atļāvi!
— Jā. Un es kļūdījos.
Sandra dažas sekundes skatījās uz viņu, nemirkšķinot.
— Tātad tagad vainīga esmu tikai es?
— Es teicu, ka arī es esmu vainīgs.
— Tu gribēji palīdzēt brālim.
— Es nedrīkstēju viņam solīt šo istabu.
— Drīkstēji. Tu vienkārši nobijies.
Andris lēni papurināja galvu.
— Nē. Man tiešām nebija tādu tiesību.
Vīramāte sagrāba savu somu.
— Lieliski. Dzīvojiet te un katru reizi prasiet atļauju, vai drīkstat atvērt skapi.
— Nepārspīlējiet, — Māris sacīja. — Mēs nekad neesam jaukušies meitas ikdienā. Bet dzīvoklis nekļuva par jūsu dēla īpašumu tikai tāpēc, ka viņš apprecējās.
— Es visu sapratu.
Pēc viņas sejas bija skaidrs, ka patiesībā viņa nav pieņēmusi neko, tomēr Ilzes vecāku klātbūtnē strīdu turpināt neuzdrošinājās.
Pie durvīm Sandra vēl pagriezās.
— Pēc šādas attieksmes negaidiet, ka es nākšu ciemos.
— Bez uzaicinājuma arī nebrauciet, — Ilze atbildēja.
Sandra asi atrāva durvis un izgāja kāpņu telpā. Andris devās viņai pakaļ, lai izsauktu liftu, bet māte viņu apturēja ar rokas kustību.
— Nepavadi.
Lifta durvis aizvērās.
Dzīvoklī iestājās neierasts klusums.
Māris iegāja priekšnamā un pārbaudīja slēdzeni.
— Sandrai ir atslēgas?
— Nē, — Ilze atbildēja. — Tikai mums ar Andri un jums.
— Labi. Tad neko mainīt nevajag.
Inese paskatījās uz znotu.
— Andri, mēs tev atļāvām šeit dzīvot, jo uzticējāmies gan savai meitai, gan tev. Bet vēl viena šāda situācija vairs neatkārtosies.
— Es saprotu.
— Neesmu pārliecināts, ka saproti, — Māris noteica. — Tu nevis vienkārši piedāvāji brālim pārnakšņot. Tu atļāvi diviem cilvēkiem pārvākties uz vairākiem mēnešiem, neinformējot īpašniekus. Turklāt no Ilzes tu to slēpi līdz pat viņu ierašanās brīdim.
Andris smagi izelpoja un apsēdās krēslā.
— Es domāju, ka viņa atteiks, ja pajautāšu iepriekš.
— Tātad tu apzināti nolēmi atņemt man iespēju atteikt, — Ilze klusi piebilda.
Viņš pacēla acis uz sievu.
— Jā.
Atzīšanās izskanēja ne skaļi, tomēr pēc tās vairs nebija iespējams izlikties, ka notikušais ir tikai pārpratums.
— Mamma vairākas nedēļas runāja, ka Jānis velti maksā par īrētu dzīvokli, — Andris turpināja. — Pēc tam Jānis pats pajautāja. Es pateicu, ka brīva istaba ir.
— Brīva kam? — Ilze vaicāja.
— Tagad saprotu, ka tas jautājums jau pašā saknē bija nepareizs.
— Tu to saprati arī agrāk. Es ne reizi vien esmu teikusi, ka dzīvoklis pieder maniem vecākiem.
— Es pieradu te dzīvot. Pārstāju par to domāt.
Māris sarauca pieri.
— Tieši tāpēc reizēm ir ļoti veselīgi atcerēties, kas rakstīts dokumentos.
Andris pamāja.
— Jums taisnība.
Inese piegāja pie meitas.
— Vai tu gribi, lai mēs vēl paliekam?
— Nē, mamm. Paldies, ka atbraucāt.
— Piezvani, ja būs vajadzīgs.