— Šo istabu atbrīvosim jau šodien. Jānis un Anna tur noliks koferus, bet tavu darba galdu pagaidām var iznest gaitenī, — Sandra paziņoja, ieejot dzīvoklī pirmā, tieši pirms sava dēla.
Aiz viņas priekšnamā parādījās jauns vīrietis ar diviem smagiem čemodāniem rokās. Viņam sekoja meitene ar ceļasomu pār plecu un lielu maisu rokās. Viņa vainīgi pasmaidīja Ilzei, it kā pati saprastu, ka notiek kaut kas ne gluži parasts, tomēr labāk izvēlētos vispirms sagaidīt paskaidrojumus.
Andris aizvēra ārdurvis un paskatījās uz sievu.
— Nestāviet durvīs. Vispirms ienesīsim mantas, — viņš noteica.
Ilze nepakustējās ne soli.
Bija karsts augusta rīts. Logi stāvēja vaļā, no ielas dzīvoklī ieplūda mašīnu dūkoņa un bērnu balsis no pagalma. Vēl pirms dažām minūtēm Ilze bija domājusi pabeigt uzkopšanu un aizbraukt uz veikalu pēc pārtikas. Tagad viņas priekšnamā atradās sveši koferi, bet vīramāte jau rīkojās ar istabu, kurā Ilze parasti strādāja.
— Vai kāds man paskaidros, kas te notiek? — viņa pajautāja.
Sandra novilka sandales, rūpīgi nolika tās pie sienas un bez uzaicinājuma devās uz virtuvi.
— Nekas ārkārtējs. Jānis ar Annu kādu laiku padzīvos pie jums. Jauniem cilvēkiem ir jāpalīdz.
Jānis nolaida čemodānus uz grīdas.
— Mamma teica, ka jums iebildumu neesot.
Ilze pārcēla skatienu uz vīru.
Andris tikai mazliet izpleta rokas.
— Es gribēju tev pateikt vakarā.
— Vakar vakarā?
— Šovakar.
— Tad, kad viņi jau ir atbraukuši?
— Kāda starpība? Tie nav sveši cilvēki no ielas uz vienu nakti. Tas ir mans brālis.
Tikmēr Sandra jau bija atvērusi vienu no virtuves skapīšiem un izņēmusi krūzes. Viņa lieliski zināja, kur kas atrodas, lai gan Ilze nekad nebija devusi viņai tiesības saimniekot šajā dzīvoklī.
— Vispirms mierīgi apsēdīsimies, visu pārrunāsim, — vīramāte sacīja. — Un pēc tam izdomāsim, kur salikt mantas.
Ilze paskatījās uz koferiem. Viens no tiem bija tik milzīgs, ka Jānis to bija stūmis uz četriem ritenīšiem. Pie otra roktura karājās ceļojumu spilvens. Bija acīmredzams, ka ciemiņi nav ieradušies tikai uz nedēļas nogali.
— Uz cik ilgu laiku jūs esat iecerējuši palikt? — viņa jautāja svainim.
Jānis noklepojās un palūkojās uz māti.
— Kādi trīs mēneši. Varbūt četri.
— Līdz sakrās pirmajai iemaksai, — Sandra piebilda. — Ja vajadzēs, padzīvos ilgāk. Dzīvoklis jums ir plašs, viena istaba brīva. Nevienam viņi netraucēs.
Anna noņēma somu no pleca.
— Mēs varam piedalīties izdevumos.
— Runa pašlaik nav par izdevumiem, — Ilze atbildēja. — Es pirmo reizi dzirdu, ka jūs grasāties šeit dzīvot.
Meitene sarauca pieri un paskatījās uz Jāni.
— Tu teici, ka viss esot sarunāts.
— Es domāju, ka Andris ar Ilzi ir parunājis, — viņš nomurmināja.
— Nesatraucieties, — Sandra tūlīt iejaucās. — Ilzei vienkārši patīk, ja viņu brīdina iepriekš. Tagad viņa pieradīs pie šīs domas, un viss būs kārtībā.
Tas tika pateikts tik pārliecinoši, it kā lēmums jau būtu stājies spēkā un dzīvokļa saimniecei atlika vien samierināties.
Lai gan Sandra nebija šī dzīvokļa īpašniece.
Un Andris arī ne.
Dzīvoklis piederēja Ilzes vecākiem.
Māris un Inese to bija nopirkuši pirms daudziem gadiem, kad Ilze vēl mācījās skolā. Toreiz visa ģimene dzīvoja šeit trijatā. Vēlāk meita pabeidza augstskolu, atrada darbu par tehnoloģi nelielā pārtikas ražotnē un palika pie vecākiem.
Pēc trim gadiem Māris saņēma piedāvājumu vadīt darbnīcu tuvējā pilsētā. Ceļš aizņēma apmēram pusstundu, tomēr katru dienu braukāt viņam negribējās. Vecāki tur nopirka nelielu māju un pārcēlās.
Dzīvokli pārdot viņi nesteidzās.
— Dzīvo tik ilgi, cik tev vajadzēs, — toreiz sacīja tēvs. — Sedz parastos maksājumus, pieskati kārtību, un vēlāk skatīsimies.
Īpašuma tiesības palika vecākiem vienādās daļās. Ilze dzīvoklī bija deklarēta un izmantoja to ar viņu atļauju. Viņa nekad juridiskā nozīmē nebija saukusi šo mājokli par savu un arī Andrim to nebija slēpusi.
Viņi iepazinās pirms pieciem gadiem kopīgas paziņas dzimšanas dienā. Andris strādāja par saldēšanas iekārtu remonta meistaru un Ilzei uzreiz šķita mierīgs, nosvērts cilvēks, ar kuru var runāt bez liekas spriedzes.
Pēc dažiem mēnešiem viņš arvien biežāk palika pie viņas pa nakti. Vēlāk abi pārrunāja kopdzīvi, un Andris pārveda savas mantas.
Ilze jau laikus viņam paskaidroja:
— Dzīvoklis pieder maniem vecākiem. Viņi mums ļauj šeit dzīvot, bet rīkoties ar īpašumu pēc saviem ieskatiem mēs nevaram.
— Protams, — Andris toreiz atbildēja. — Es uz svešu mantu nepretendēju.
Gadu vēlāk viņi apprecējās. Ilzes vecāki neiebilda, ka znots dzīvo viņu dzīvoklī. Māris pats viņam iedeva rezerves atslēgu komplektu un palūdza tikai vienu:
— Ja gribēsiet kaut ko būtiski pārveidot vai ielaist dzīvot vēl kādu cilvēku, vispirms piezvaniet mums.
Andris toreiz pamāja ar galvu.
— Pats par sevi saprotams.
Pirmos gadus laulātie dzīvoja mierīgi. Andris netēloja īpašnieku, nestrīdējās ar sievas vecākiem un nesolīja šo dzīvokli saviem radiniekiem.
Sarežģījumi sākās tad, kad pie viņiem arvien biežāk sāka nākt Sandra.
Sākumā vīramāte ieradās aptuveni reizi mēnesī. Viņa piezvanīja iepriekš, atnesa kaut ko pie tējas un ilgi neuzkavējās. Ilze viņu uzņēma laipni. Tuvām viņu attiecības nosaukt nevarēja, taču arī nopietniem strīdiem pamata nebija.
Pakāpeniski Sandra sāka parādīties biežāk.
Vispirms viņa zvanīja jau no autobusa.
— Es drīz būšu. Atver durvis.
Pēc tam pārstāja brīdināt vispār. Uzkāpa līdz dzīvoklim, nospieda zvana pogu un no sirds brīnījās, ja Ilzes mājās nebija.
— Kur tad tu brīvdienā staigā apkārt?
— Man bija savas darīšanas.
— Vajag pabrīdināt. Es taču varēju atbraukt velti.
Ilze katru reizi atgādināja, ka apciemojums iepriekš nebija saskaņots. Vīramāte tikai atmeta ar roku un devās tālāk istabās.
Ar laiku Sandra sāka uzvesties tā, it kā dzīvoklis, ja arī nepiederētu viņai, tad vismaz atrastos viņas pārziņā.
Reiz Ilze atgriezās no veikala un ieraudzīja, ka virtuves piederumi salikti pavisam citos atvilktņu nodalījumos. Sandra bija nolēmusi, ka biežāk lietotajām lietām jāatrodas tuvāk plītij, bet visu pārējo varot nobāzt tālāk.
— Es tagad visu dienu meklēšu to, kas agrāk stāvēja ierastajā vietā, — Ilze sacīja.
— Toties vēlāk sapratīsi, cik tā ir ērtāk.
Ilze visu salika atpakaļ.
Nākamajā apciemojumā vīramāte ieradās ar kasti, kurā bija viņas pašas trauki. Tur atradās šķīvji ar padilušu zīmējumu, vairākas krūzes, liels servējamais trauks un veca metāla paplāte.
— Kāpēc tas ir atnests uz šejieni? — Ilze pajautāja.
— Jums ir par maz trauku viesiem.
— Mums pietiek.
— Bet ja sanāks kādi desmit cilvēki?
— Mēs neaicinām pie sevis desmit cilvēkus.
Sandra atnestās lietas sakrāva brīvajā skapja nodalījumā.
Vakarā Ilze palūdza Andrim aizvest kasti atpakaļ.
— Lai stāv, — viņš atteica. — Tā nevienam netraucē.
— Tava māte aizņem vietu ar savām mantām manu vecāku dzīvoklī.
— Daži šķīvji vēl nav mājokļa sagrābšana.
— Šodien šķīvji. Rīt viņa atvedīs pusi pieliekamā.
Andris pasmīnēja, tomēr kasti galu galā aizveda. Pēc nedēļas Sandra atstiepa citu. Šoreiz tajā bija virtuves dvieļi, plastmasas kārbas un liela vāze.
Ilze pat nesāka to izkrāmēt.
— Lūdzu, paņemiet atpakaļ.
— Tu taču vēl nemaz neapskatījies.
— Man nekas no tā nav vajadzīgs.
— No dāvanām atteikties nav pieklājīgi.
— Tā nav dāvana, ja lietu izvēlas, neņemot vērā cilvēka vēlmes, un pēc tam pieprasa glabāt viņa mājās.
Sandra paskatījās uz dēlu.
— Andri, pasaki viņai.
— Ilze, mamma taču centās.
— Tad paņem to visu sev uz darbnīcu.
Ar to saruna beidzās. Andris atkal aizveda kasti mātei, bet sievai pēc tam pārmeta pārlieku asu toni.
Katru šādu gadījumu viņš uzskatīja par sīkumu.
Kad Sandra virināja skapjus, Andris teica, ka viņa vienkārši meklējot vajadzīgo krūzi.
Kad viņa kritizēja kārtību istabās, viņš paskaidroja, ka māte vienkārši pieradusi pie citādas kārtības.