Ineses skatiens acumirklī pārslīdēja uz dēlu.
“Bet no kā mēs tagad segsim pirmo kredīta maksājumu?” Ivars izdvesa, it kā zem kājām pēkšņi būtu pazudusi grīda.
Ar šo vienu jautājumu pietika, lai viss kļūtu pilnīgi skaidrs.
Viņš nepajautāja, vai mūsu laulībai vēl ir kāda iespēja. Nepajautāja, kāpēc mana uzticēšanās viņam bija sabrukusi. Viņam pat neienāca prātā vaicāt, vai es viņu joprojām mīlu.
Viņa domas grozījās tikai ap naudu.
Pilnu viņu ieceres apmēru es uzzināju tikai vēlāk. Izrādījās, Ivars un Inese jau bija paņēmuši lielu kredītu jaunajai mājai. Viņi bija rēķinājušies ar to, ka mana dzīvokļa pārdošana nosegs gan pirmo iemaksu, gan vairākus nākamos ikmēneša maksājumus.
Turklāt Inese plānoja pārcelties uz šo māju kopā ar viņiem. Tāpat arī Ivara māsa ar savu vīru, kurš nestrādāja.
Par to bija informēti visi.
Visi, izņemot mani.
“Kā jūs tiksiet galā ar saviem parādiem, mani vairs neskar,” es pateicu.
Savas kāzas es pametu kopā ar tēvu un Sandru. Tajā pašā vakarā es noorganizēju, lai manā dzīvoklī tiktu nomainīta slēdzene.
Pēc trim stundām pie durvīm jau stāvēja Ivars un Inese. Viņi zvanīja, dauzīja pa durvīm un pieprasīja, lai es viņus ielaižu.
Ivars pat sāka apgalvot, ka kā mans vīrs viņš automātiski iegūst tiesības uz manu dzīvokli.
Kad es mierīgi paziņoju, ka nākamais zvans būs policijai, viņi beidzot aizgāja.
Pēc divām dienām es iesniedzu šķiršanās pieteikumu.
Mūsu laulība izrādījās īsāka par kāzu tortes pārpalikumiem, kas vēl stāvēja manā ledusskapī.
Pēc pusgada es tiešām pārdevu mantoto dzīvokli. Tikai ne tādēļ, lai apmaksātu Ivara un viņa ģimenes sapni par kopīgu māju.
Es nopirku sev nelielu, saulainu mājokli ar dārzu.
Par atlikušo naudu es atvēru grāmatvedības biroju, par kuru biju sapņojusi gadiem. Jau dažu mēnešu laikā klientu kļuva tik daudz, ka man nācās meklēt palīdzi.
Kādā lietainā piektdienas pēcpusdienā mana biroja durvis atvērās.
Pa tām ienāca Inese.
Viņa izskatījās krietni vecāka nekā mūsu pēdējās tikšanās reizē. Mati bija kļuvuši pelēcīgi, zem acīm gulēja tumšas ēnas, un no agrākās pašpārliecinātās augstprātības bija palicis pavisam maz.
Mājas pirkums bija izgāzies. Ivars bija zaudējis darbu, un parādi sāka smacēt visu ģimeni.
Inese neatvainojās.
“Es dzirdēju, ka tu meklē biroja darbinieci,” viņa noteica, skatienu nenovēršot no grīdas. “Es varētu sākt kaut vai uzreiz.”
Es kādu brīdi klusēdama viņā raudzījos. Tad atvilku rakstāmgalda atvilktni, izņēmu pieteikuma veidlapu un noliku to viņai priekšā.
“Manā uzņēmumā ir trīs noteikumi,” es sacīju.
Inese sastinga.
“Pirmais — katrs darbinieks saņem algu savā personīgajā kontā un pats izlemj, kā ar to rīkoties. Otrais — cilvēka īpašums pieder tikai viņam pašam. Trešais — šeit neviens nevienam nekalpo. Mēs sadarbojamies un izturamies cits pret citu ar cieņu.”
Viņas seja kļuva sarkana.
“Tev tas sagādā prieku, vai ne?”
“Nē,” es atbildēju mierīgi. “Es tikai gribu, lai jūs beidzot saprastu atšķirību starp ģimeni un īpašumtiesībām.”
Inese nolaida skatienu uz tukšo veidlapu. Pēc brīža viņa piecēlās un, nepateikusi vairs ne vārda, izgāja no mana biroja.
Kad durvis aiz viņas aizvērās, es atcerējos mūsu kāzu vakaru.
Inese toreiz bija pateikusi taisnību: trīs noteikumi patiešām mainīja manu dzīvi.
Tikai no tās dienas es nedzīvoju pēc viņas noteikumiem.
Es sāku dzīvot pēc savējiem.