Pēc vakariņām Inese bez jebkādiem paskaidrojumiem savāca no galda krūzes un šķīvīšus un aiznesa tos uz virtuvi. Sandra pat necentās piecelties vai vismaz piedāvāt palīdzību. Viņa turpināja aizrautīgi stāstīt radiem, kā Ilze “visu dzīvē panākusi pati”, kamēr Inese, pēc viņas vārdiem, visu mūžu tikai klīdusi pa slimnīcas gaiteņiem ar spaini un lupatu rokās.
Jānis sēdēja blakus mātei, cieši savilcis lūpas, un spītīgi skatījās savā šķīvī.
Parasti pēc šādiem ģimenes vakariem Inese klusējot saģērbās un devās uz darbu. Viņa jau sen bija iemācījusies norīt aizvainojumu, neizrādīt sāpes un ļaut visiem domāt, ko vien viņi vēlas. Taču šoreiz, jau stāvot pie ārdurvīm, viņa pēkšņi apstājās.
— Sandra, — Inese mierīgi sacīja, pagriezdamās pret vīramāti, — vai varu jūs uz mirkli palūgt?
Sandra pārsteigti pacēla uzacis.
— Kas tad nu atkal? Dzirdēji taisnību un apvainojies?
— Nē, — Inese atbildēja tādā pašā mierīgā balsī. — Es tikai gribētu palūgt, lai jūs mani vairs nesauktu par sanitāri.
Pie galda acumirklī iestājās klusums.
— Ak, cik jūtīgas mēs pēkšņi esam kļuvušas! — Sandra iesmējās ar nicīgu pieskaņu. — Kur tad tu strādā? Slimnīcā. Tātad sanitāre.
Inese dažas sekundes klusēja, it kā dodot visiem iespēju sadzirdēt pašiem savus vārdus.
— Es esmu ārste.
— Protams, protams, — Ilze nošņācās. — Tagad jau katrs, kurš uzvelk baltu halātu, sevi uzskata par dakteri.
Inese lēnām pavērsa skatienu uz vīra māsu.
— Medicīnas universitāti es pabeidzu pirms četrpadsmit gadiem. Man ir augstākā kvalifikācijas kategorija. Pirms trim gadiem mani iecēla par reģionālā perinatālā centra galveno ārsti.
Kāds no radiem neveikli ieklepojās.
Sandra joprojām mēģināja smaidīt, tomēr smaids pamazām pazuda no viņas sejas, it kā kāds būtu nodzēsis gaismu.
— Par galveno ārsti? — pārjautāja vīrietis galda otrā galā.
— Jā.
Ilze sarauca pieri.
— Un kāpēc mēs par to neko nezinājām?
— Tāpēc, ka ne reizi neesat pajautājuši.
Jānis beidzot pacēla acis.
— Inese, kāpēc tev tas viss jāsāk tieši tagad?
Viņa paskatījās uz vīru bez pārmetuma, bet arī bez ierastās pakļāvības.
— Es neko nesāku, Jāni. Tieši otrādi. Es to beidzu.
Sandra atlaidās krēsla atzveltnē un sakrustoja rokas.
— Pieņemsim, ka esi galvenā ārste. Un ko tas maina? Amats vēl nevienu nav padarījis par labu cilvēku.
— Pilnīgi piekrītu, — Inese klusi noteica. — Taču arī grāmatvedes amats, piemēram, nepadara Ilzi gudrāku un veiksmīgāku par visiem pārējiem.
Ilze acumirklī nosarka.
— Kāds man ar to vispār sakars?
— Nekāds, — Inese atbildēja. — Es tikai parādīju, cik nepatīkami ir, ja cilvēku gadiem vērtē pēc vienas ērtas birkas.
Viņa paņēma somu.
— Man jābrauc.
— Nu protams, — Sandra indīgi izmeta. — Tik nozīmīgi cilvēki jau pie vienkārša ģimenes galda ilgi nosēdēt nevar.
Inese neko neatbildēja.
Viņa izgāja no dzīvokļa, aizvēra aiz sevis durvis un pirmo reizi divpadsmit gadu laikā sajuta nevis pazīstamo smeldzi krūtīs, bet savādu, gandrīz neticamu atvieglojumu.
2. posms. Naktī dzemdību nodaļā sākās cīņa par dzīvību
Perinatālajā centrā Inese ieradās bez piecpadsmit vienpadsmitos.
Uzņemšanas nodaļā viņu jau gaidīja satraukta vecmāte. Sievietes sejā bija redzams, ka laika nav daudz.
— Inese, mums ir neatliekams gadījums. Pacientei divdesmit deviņi gadi, grūtniecība trīsdesmit astoņas nedēļas. Spiediens divi simti uz simt divdesmit. Bija krampju lēkme.
Inese acumirklī savācās. Nogurums, ģimenes vakara rūgtums un visas liekās domas pazuda, it kā to nekad nebūtu bijis.
— Kur viņa ir?
— Apskates telpā. Apziņa apmiglota, atbild nesakarīgi.
Inese ātri uzvilka halātu un iegāja iekšā.
Uz kušetes gulēja jauna sieviete. Viņas seja bija izbālējusi, ķermenis saspringts, žokļi cieši savilkti. Pie sienas stāvēja viņas māte un klusi raudāja, spaidot rokās kabatlakatiņu.
— Pacienti sauc Laura, — paskaidroja vecmāte. — Vīrs ir ceļā, vēl nav paspējis atbraukt.
Inese pienāca tuvāk un vienā acumirklī novērtēja situāciju.
— Operāciju zāli gatavot nekavējoties. Izsauciet anesteziologu un neonatologu. Analīzes steidzami. Magnēziju ievadām pēc protokola.
Vecmāte palūkojās monitorā, un viņas balss kļuva vēl saspringtāka.
— Inese, bērna sirdsdarbība sāk kristies.
— Tad negaidām vairs ne minūti.
Viss stāvs vienā brīdī it kā atdzīvojās pēc neredzamas komandas.
Māsas steidzās pēc vajadzīgā aprīkojuma.
Sanitāres atbrīvoja gaiteni un aizvāca visu lieko.
Ārsti sazinājās ar laboratoriju un operāciju bloku.
Jaunā rezidente Linda stāvēja līdzās, un viņas rokas manāmi trīcēja.
— Inese, es baidos kļūdīties, — viņa gandrīz čukstus atzinās.
Inese paskatījās uz viņu stingri, bet ne skarbi.
— Baidīties ir normāli. Panika gan nav pieļaujama. Dariet visu tā, kā jums ir mācīts.
Pēc desmit minūtēm operācija sākās.
Lauras stāvoklis pasliktinājās gandrīz acu priekšā.
Asinsspiedienu neizdevās noturēt drošās robežās.
Atvērās iekšēja asiņošana.
Bērna sirdspuksti monitorā kritās arvien zemāk.