— Daktere Kalniņa, augļa pulss — četrdesmit!
— Strādājam ātrāk, — Inese atteica bez liekas emociju ēnas balsī.
Pagāja vēl dažas mokoši garas minūtes, un operāciju zāli pāršķēla tikko dzimuša bērna pirmais, pavisam vājš kliedziens.
Taču tas apklusa gandrīz tajā pašā mirklī.
— Meitenīte neelpo!
Neonatologs acumirklī pārņēma jaundzimušo savās rokās un sāka reanimācijas pasākumus.
Tikmēr Inese turpināja cīņu par Lauras dzīvību.
— Asins zudums pieaug.
— Donoru asinis jau ved.
— Spiediens atkal krīt!
Ineses balss palika savaldīga, precīza un dzidra. Viņa nedeva vietu ne steigai, ne bailēm, tikai pavēlēm, kurām bija jāseko bez kavēšanās.
Tomēr ikviens, kas atradās operāciju zālē, ļoti labi saprata: šobrīd kļūdas cena vairs netiek mērīta minūtēs. Tā tiek mērīta sekundēs.
Gaiteņos tika ieslēgts papildu apgaismojums. Slimnīca, kas pirms brīža vēl šķita iegrimusi nakts klusumā, pamodās kā viens dzīvs organisms.
Ārsti ieradās tieši no mājām, steidzīgi uzvilkuši virsdrēbes pāri nakts apģērbam, jo visi jau sen zināja — ja Inese Kalniņa ceļ nodaļu kājās nakts vidū, tad situācija patiešām ir ārkārtēja.
Tikai pēc četrdesmit minūtēm meitenīte beidzot sāka elpot pati.
— Ritms atjaunots! — skaļi paziņoja neonatologs.
Vēl aptuveni pusstundu vēlāk izdevās nostabilizēt arī Lauru.
No operāciju bloka Inese iznāca tad, kad aiz logiem jau bija jūtama rītausmas tuvošanās.
Pulkstenis rādīja 04:38.
Viņa novilka cimdus, izmeta tos atkritumu tvertnē un uz īsu mirkli atbalstījās ar muguru pret sienu. Tas nebija vājums. Tā bija viena vienīga sekunde, kurā ķermenis beidzot atļāvās saprast, cik daudz no tā tikko prasīts.
Gaitenī bija sapulcējusies gandrīz visa komanda, kas piedalījās glābšanā.
— Māte ir dzīva. Arī meitenīte, — Inese klusi sacīja. — Jūs visi paveicāt izcilu darbu.
Linda pēkšņi sāka raudāt. Viņa centās to apslēpt, bet asaras jau ritēja pār vaigiem.
— Daktere Kalniņa… ja jūs mūs nebūtu savākusi…
— Ar manu klātbūtni vien nepietiktu, — Inese viņu pārtrauca mierīgi. — Šīs dzīvības izglāba tas, ka katrs šeit izdarīja savu darbu.
Tajā brīdī no blakus palātas gaitenī izskrēja Lauras māte.
Ieraudzījusi Inesi, sieviete gandrīz metās viņai klāt.
— Dakter! Paldies jums! Jūs izglābāt manu meitu un mazmeitiņu!
Inese satvēra viņu aiz pleciem, lai sieviete nenosēstos turpat uz grīdas.
— To paveica visa komanda.
— Nē, jūs izdarījāt vairāk! — sieviete šņukstot iebilda.
Viņa noskūpstīja Ineses rokas un pēc tam skaļi, nemaz nedomājot par apkārtējiem, izrunāja:
— Lai Dievs jums dod veselību, daktere Kalniņa!
Neviens gaitenī nesmējās. Neviens necentās pajokot, lai mazinātu spriedzi.
Darbinieki vienkārši klusējot skatījās uz savu vadītāju.
Ar cieņu.
3. posms. Viss dzemdību nams nostājās viņas priekšā kā ierindā
Inese jau grasījās doties uz savu kabinetu, kad pēkšņi aiz muguras atskanēja pazīstama, indīga balss:
— Nu re, mūsu sanitārīte arī te! Pat naktī bez slimnīcas gaiteņiem nespēj iztikt!
Pie nodaļas ieejas stāvēja Sandra.
Blakus viņai bija Ilze un vēl divi radinieki.
Pēc visa spriežot, vīramāte speciāli bija ieradusies agri no rīta, lai pārējiem parādītu vedeklas “īsto darba vietu” un pieķertu viņu nogurušu pēc nakts maiņas.
Netālu stāvēja arī Jānis.
— Mammu, klusāk, — viņš nomurmināja. — Te cilvēki ārstējas.
— Kāpēc lai es klusētu? Es taču saku taisnību! — Sandra pacēla balsi.
Viņa ar roku norādīja uz Inesi, it kā rādītu uz kādu apkaunojošu pierādījumu.
— Paskatieties paši! Visu nakti skraida pa slimnīcu, bet mājās no viņas nekādas jēgas. Nes pīles, maina palagus un vēl tēlo no sevis svarīgu kundzi.
Viens no radiniekiem neveikli pasmaidīja, acīmredzot nesaprazdams, kur likt skatienu.
Inese pat nepaspēja atbildēt.
Viņas vietā ierunājās nodaļas vadītāja.
— Sandra, jūs pašlaik apvainojat reģionālā perinatālā centra galveno ārsti.
Sandra sastinga, it kā būtu saņēmusi sitienu.
— Ko?
— Tieši to, ko dzirdējāt. Inese Kalniņa vada šo ārstniecības iestādi.
Vīramāte apmulsusi palūkojās apkārt.
— Jūs visi to zinājāt?
— Protams, — atbildēja vecākā māsa. — Mēs ar viņu strādājam katru dienu.
— Bet viņa taču teica, ka ir vienkārši ārste…
— Viņa arī ir ārste, — sarunā iesaistījās Linda. — Un viena no labākajām vadītājām, ar kādām man jebkad ir nācies strādāt.
Pēc tam pie Ineses cits pēc cita sāka pienākt nodaļas darbinieki.
Ārsti viņu uzrunāja ar cieņu un sveicināja vārdā.
Māsas klusi pamāja.
Sanitāres pateicās par to, ka viņa nekad nepazemo jaunāko personālu un vienmēr aizstāv savējos, ja pret viņiem izturas netaisnīgi.
Gaitenis it kā pats no sevis sakārtojās ap Inesi. Cilvēki nestājās demonstratīvi, neviens necentās izrādīties, tomēr aina bija daiļrunīgāka par jebkuru runu.
Sandra skatījās uz notiekošo un pirmo reizi nespēja atrast nevienu dzēlīgu frāzi.
— Kas te vispār notiek? — Ilze klusi pajautāja.
Nodaļas vadītāja pagriezās pret viņu.
— Cilvēki izrāda cieņu cilvēkam, kurš šonakt izglāba sievietes un viņas bērna dzīvību.
Tikai tad Inese beidzot pacēla acis uz vīramāti.
— Es nekad neesmu kaunējusies no sava darba. Un pat tad, ja es tiešām būtu sanitāre, tajā nebūtu nekā apkaunojoša. Tas ir smags, godīgs un vajadzīgs darbs. Bet man ir apnicis, ka jūs šo profesiju lietojat kā apvainojumu.
Sandra pavēra muti, taču vārdi neatradās.
Inese runāja tālāk, joprojām mierīgi:
— Man vairs nav jums jāpierāda sava vērtība.