Inese lieliski saprata, cik dziļi šis zaudējums man joprojām sāpēja.
“Manu māti tajā nepiniet,” es klusi, bet stingri noteicu.
“Ja viņa būtu tevi izaudzinājusi, kā nākas, man tagad nebūtu jālabo viņas kļūdas.”
Viņa pastūma lodīšu pildspalvu pāri galdam manā virzienā. Es to neaiztiku. Tad Inese pieliecās tuvāk, satvēra manu plaukstas locītavu un mēģināja ar varu iespiest pildspalvu manos pirkstos.
Tajā brīdī mans skatiens apstājās pie lielās ūdens karafes, kas stāvēja tieši man priekšā.
Es nebiju plānojusi visu novest līdz sprādzienam. Negribēju taisīt skandālu, nevēlējos pārvērst savas pašas kāzas par izrādi, par kuru vēl ilgi čukstētu radi un draugi.
Bet tad es izdzirdēju Ivaru sakām:
“Nu nepadari mums visu vēl sarežģītāku.”
Mums.
Viņš runāja par sevi un savu māti.
Nevis par mani.
Es paņēmu karafi, pacēlu to un izlēju ūdeni Inesei tieši sejā.
Pa zāli pārskrēja vienots, izbiedēts sauciens.
Ūdens tecēja pār viņas rūpīgi savākto augsto frizūru, izpludināja grimu un pilēja lejup uz dārgās mežģīņu kleitas. Inese stāvēja kā sastindzis akmens. Viņas mute bija pavērta, taču vairākas sekundes no tās neiznāca ne skaņa.
Es mierīgi noliku tukšo karafi atpakaļ uz galda.
“Tā ir mana atbilde,” es sacīju.
“Tu esi pilnīgi prātu zaudējusi?” Ivars iekliedzās.
Viena no vīramātes draudzenēm pielēca kājās ar salvešu kaudzi rokās, taču Inese nikni viņu pagrūda malā.
“Tu tūlīt pat atvainosies!” mans vīrs pavēlēja.
Atbildes vietā es piecēlos un paņēmu mikrofonu, kuru Inese bija atstājusi uz galda.
“Ja jau šodien mūsu ģimenē acīmredzot ir ieviesta jauna tradīcija — publiski paziņot personīgos noteikumus —, tad es arī gribētu izklāstīt savējos.”
Ivars metās pēc mikrofona, bet mans tēvs nostājās viņam ceļā.
“Ļauj manai meitai pabeigt,” viņš pateica tik mierīgā balsī, ka tā šķita bīstamāka par jebkuru kliegšanu.
Es dziļi ievilku elpu.
“Mans pirmais noteikums ir šāds: mana alga pieder man. Es pati izlemšu, kur un kā to tērēt. Neviens cilvēks neiegūs piekļuvi manam bankas kontam tikai tāpēc, ka esmu apprecējusies.”
Ineses lūpas sāka trīcēt no dusmām.
“Otrkārt, manas vecmāmiņas dzīvoklis paliek mans īpašums. Tas nepieder ne Ivaram, ne viņa mātei. Starp citu, Ivars savai ģimenei bija sastāstījis, ka šo dzīvokli esot nopircis viņš. Patiesībā viņš jau gandrīz gadu dzīvo pie manis par velti.”
Zālē pacēlās nemierīga čukstēšana.
Ivars kļuva bāls kā krīts.
“Viesiem tas nav jāzina,” viņš nošņāca caur zobiem.
“Bet mans konta numurs viņiem bija jāzina?”
Viņš vairs neko neteica.
“Trešais noteikums ir pavisam vienkāršs,” es turpināju. “Es nekalpošu nevienam akli un bez ierunām. Es palīdzēšu cilvēkiem, kurus mīlu un kuri ciena mani. Taču es nekad nekļūšu par neapmaksātu kalponi ģimenei, kura manā kāzu dienā mēģina atņemt manus uzkrājumus, manas mājas un manu brīvību.”
Es novilku laulības gredzenu no pirksta un noliku to Ivaram priekšā uz galda.
Klusais metāla pieskāriens porcelāna šķīvim gandrīz nebija dzirdams. Tomēr man tas skanēja galīgāk par visu, kas tajā vakarā līdz šim bija pateikts.
“Un, pirms jūs turpināt savus plānus,” es piebildu, “jums būtu jāzina vēl kaut kas. Es neparakstīju līgumu par sava dzīvokļa pārdošanu. Arī mājas pirmā iemaksa nav pārskaitīta.”
Ivars blenza uz mani.
“Tu taču teici, ka vakar to nokārtosi.”
“Sākumā es tiešām grasījos tā darīt. Bet tad man radās aizdomas, jo tu pēkšņi sāki uz mani pārāk uzstājīgi spiest. Tāpēc vakar es aizgāju pie savas advokātes.”