Mans tēvs bija sažņaudzis galda malu tik cieši, ka pirkstu kauliņi kļuva pavisam balti. Sandra sēdēja sastindzusi, ar pavērtu muti lūkodamās uz manu vīramāti. Pat daži Ineses radi nolaida acis, it kā viņiem pēkšņi būtu kauns atrasties tajā pašā telpā.
Es pagriezos pret Ivaru.
“Tu par to zināji?”
Viņš pārbrauca ar plaukstu pāri kaklasaitei un nopūtās tā, it kā nevis viņa māte būtu tikko mani publiski pazemojusi, bet es būtu kļuvusi par neērtību visiem klātesošajiem.
“Ilze, lūdzu, nesāc tagad skandālu. Mamma tikai gribēja tev paskaidrot, kā pie mums ģimenē viss ir iekārtots.”
“Es nejautāju, ko viņa gribēja paskaidrot,” es atbildēju. “Es jautāju, vai tu zināji par šiem tā sauktajiem noteikumiem.”
Ivars uz brīdi novērsa skatienu.
“Mēs par to runājām,” viņš klusi atzina. “Bet tu to uztver daudz dramatiskāk, nekā vajadzētu. Mana māte labi saprot naudas lietas. Un, ja īpašums ir uz mana vārda, tas taču tik un tā paliek mūsu ģimenē.”
Es skatījos uz viņu un nespēju noticēt dzirdētajam.
“Tavā ģimenē,” es auksti izlaboju.
Tajā mirklī man galvā pēkšņi salikās kopā daudzas pēdējo mēnešu sarunas. Tagad kļuva skaidrs, kāpēc Inese tik neatlaidīgi interesējās par manu algu. Kāpēc viņai vajadzēja zināt, cik daudz esmu iekrājusi. Kāpēc viņa atkal un atkal izprašņāja mani par dzīvokli, ko biju mantojusi no vecmāmiņas.
Un tieši tāpēc Ivars kopš mūsu saderināšanās mani pierunāja šo dzīvokli pārdot.
Viņš vienmēr sacīja, ka vēlas plašāku mājokli mūsu kopīgajai nākotnei. Kad jautāju, kāpēc pirkuma līgumā būtu jāparādās tikai viņa vārdam, viņš mierīgi skaidroja, ka tā būšot vienkāršāk ar kredītu.
Es viņam noticēju.
Inese pieliecās, pabāza roku zem sava krēsla un izvilka gaiši bēšu dokumentu mapi.
“Lai pēc kāzām jums nebūtu jānodarbojas ar papīru kārtošanu, es visu jau esmu sagatavojusi.”
Viņa nolika mapi man priekšā un atvēra to.
Pašā virspusē gulēja regulārā maksājuma rīkojums. Tajā jau bija ierakstīts mans bankas konta numurs, darba devēja nosaukums un manas mēnešalgas apmērs. Turpmāk šai naudai vajadzēja nonākt Ineses kontā.
Trūka tikai mana paraksta.
Zem tā atradās pilnvara, kas viņai dotu pieeju gandrīz visām manām bankas darbībām. Vēl viens dokuments bija saistīts ar mana dzīvokļa plānoto pārdošanu.
“Paraksties šeit,” Inese noteica un pastūma man pretī zeltītu pildspalvu. “Tad viss būs nokārtots, pirms jūs rīt dosieties kāzu ceļojumā.”
“Jūs to sakāt nopietni?”
Viņas sejā vairs nebija ne miņas no smaida.
“Protams. Ivars jau ir piekritis.”
Es pagriezos pret savu vīru. Šoreiz viņš neskatījās prom, bet tieši man acīs.
“Vienkārši paraksti,” viņš aizkaitināti izmeta. “Visi gaida. Tev nav mani jāpazemo visas ģimenes priekšā.”
Uz mirkli man šķita, ka esmu pārklausījusies.
Viņa māte tikko visu viesu acu priekšā bija pieprasījusi, lai es atsakos no saviem ienākumiem, sava īpašuma un savas patstāvības. Un tomēr viņa ieskatā pazemotāja biju es.
“Un kas notiks, ja es atteikšos?” es vaicāju.
Ineses vaibsti sacietēja.
“Tad tu pierādīsi, ka neesi mana dēla cienīga.”
“Mammu, varbūt mēs to varētu pārrunāt vēlāk,” Ivars nomurmināja.
Viņš negrasījās mani aizstāvēt. Viņš tikai gribēja, lai šī aina nekļūtu vēl neērtāka viņam pašam.
“Nē,” Inese asi atteica. “Viņai jau šodien ir jāsaprot, kāda vieta viņai pienākas šajā ģimenē. Acīmredzot pašas māte nav pratusi viņai iemācīt, kā jāuzvedas kārtīgai sievai.”
Mana māte pirms trim gadiem bija nomirusi pēc smagas slimības.