Summu viņai nemaz nevajadzēja skatīties — Sandra to jau zināja. No rīta Andris bija atstājis planšeti uz dīvāna. Ierīce pēkšņi iedegās no jauna paziņojuma, un Sandras skatiens, pašai negribot, aizķērās aiz sarakstes. Ekrānā spilgti rēgojās krietna summa, bet zem tās — Ineses ziņa:
“Brālīt, rezervāciju pagaidām vēl tur, gaidu pārskaitījumu no tavas biznesa dāmas.”
— Vari turpināt sapņot, — Sandra noteica īsi un asi.
Inese uzšāvās kā iedzelta. Šalle ap kaklu noslīdēja šķībi uz vienu pusi.
— Ko tu ar to gribēji teikt?
— Tieši to, ko dzirdēji. Ja tev ir vēlmes, tad nopelni tām pati. Es neesmu atvērusi labdarības fondu pieaugušām meitenēm, kurām pēkšņi apnikusi dzīve.
— Kā tu vispār uzdrīksties tā runāt! — vīramāsa iekliedzās. — Pēc šķiršanās es nevis dzīvoju, bet knapi velku dzīvību!
Viņa pielēca kājās tik strauji, ka gandrīz aizķēra krūzi uz galda.
— Bijušais vīrs mani atstāja gandrīz bez nekā, bet tu sēdi uz savas milzīgās prēmijas un žņaudzies palīdzēt sava vīra miesīgajai māsai!
— Tavs bijušais tev atstāja divistabu dzīvokli un mašīnu, — Sandra mierīgi atgādināja. — Bet tas, ka tu nevēlies strādāt, nav mana problēma.
— Es šobrīd meklēju sevi! — Inese izmeta, balsij aizlūstot aiz dusmām. — Man vispirms jāatjauno iekšējie resursi!
Priekšnamā skaļi nobūkšķēja durvis.
Atskanēja apavu novilkšanas troksnis, pēc tam atslēgas nošķindēja uz skapīša. Pēc mirkļa virtuvē parādījās Andris. Viņam kājās bija mājas sporta bikses, seja — apjukusi un vainīga. Acīmredzot paceltās balsis viņš bija sadzirdējis jau kāpņu telpā.
— Meitenes, nu kāpēc jūs atkal plēšaties?
Viņš uzreiz sāka nervozi grozīties, skatienu mētājot te uz saniknoto māsu, te uz pilnīgi mierīgo sievu.
— Andrīt, pasaki viņai! — Inese acumirklī pieprasīja.
Viņa piesteidzās pie brāļa un ar pirkstiem ieķērās viņa jakas piedurknē.
— Es taču jau visu rezervēju un morāli noskaņojos! Ārsts man ieteica mieru un atpūtu, bet tava sieva man sagādā tikai jaunu stresu! Iedomājies, viņa paziņoja, ka man pašai jāpelna!
Andris vainīgi palūkojās uz Sandru un pārsmeta virsjaku pār krēsla atzveltni.
— Sandra, nu tiešām. Viņa taču ir savējā.
— Savējie bez atļaujas nerīkojas ar svešu naudu, — Sandra nocirta.
Viņa piegāja pie tējkannas un nospieda pogu. Saspringtajā klusumā parastais klikšķis izskanēja gandrīz kā sprādziens.
— Palīdzi viņai, — vīrs turpināja jau lūdzošā tonī. — Tev tā nauda tāpat šobrīd vienkārši stāv. Bet Inesei tiešām vajag savest veselību kārtībā. Viņa taču nav svešs cilvēks.
Sandra atgriezās pie galda un atbalstīja plaukstas pret virsmu.
— Jā, nauda stāv. Mana nauda. Tā, kuru nopelnīju ar nakts atskaitēm, stresu un virsstundām. Kāpēc lai es to tērētu viņas luksusa numuram, masāžām un baseiniem?
— Tev žēl, vai? — Inese tūlīt iejaucās, sajutusi brāļa atbalstu.
Viņa atkal apsēdās krēslā un lepni pacēla zodu.