— Nauda jāpārskaita līdz vakaram, citādi rezervāciju atcels.
Inese pastūma krūzi malā un nolika viedtālruni uz virtuves galda. Ekrānā spilgti mirdzēja kūrorta kompleksa lapa: palmas, dzidri zils baseina ūdens un rindā izkārtoti sniegbalti sauļošanās krēsli.
— Kādu vēl rezervāciju? — Sandra nesaprata.
Viņa aizvēra virtuves skapīša durtiņas un lēnām pagriezās pret vīra māsu, slaukot mitrās plaukstas dvielī. Sandra tikko bija pārnākusi pēc nogurdinošas darba dienas, pat biroja drēbes vēl nebija paguvusi nomainīt, bet viņas virtuvē jau atkal tika spēlēta kārtējā izrāde, kurā galvenā loma, protams, piederēja Inesei.
— Kā — kādu? Ceļazīmi uz sanatoriju!
Vīra māsa teatrāli pacēla rokas, it kā Sandra būtu pajautājusi kaut ko pilnīgi neprātīgu. Koši nokrāsotās lūpas izstiepās pašapmierinātā smaidā. Inese pielaboja zīda lakatiņu ap kaklu un ar gaidošu skatienu nopētīja brāļa sievu.
— To pašu atveseļošanās centru pie minerālūdens avotiem, — viņa steidzīgi paskaidroja. — Es jau visu noformēju. Ierašanās divdesmit pirmajā datumā. Ārsts taču skaidri pateica, ka pēc šķiršanās man obligāti jāatjauno nervu sistēma.
Sandra atbalstījās pret durvju stenderi un klusējot palūkojās uz radinieci.
Ineses nekaunība nebija radusies šodien. Pēdējā mēneša laikā Andris, Sandras vīrs, gandrīz par neko citu nerunāja kā vien par savu nabaga māsu. Inese esot pārdzīvojusi šķiršanos. Inesei esot milzīgs stress. Inesei steidzami vajagot mieru, atpūtu un spēku atgūšanu.
Sandra neiebilda. Ja cilvēks grib atgūties, lai atgūstas. Tikai pieaugušai sievietei trīsdesmit astoņu gadu vecumā vajadzētu būt gan saviem lēmumiem, gan pašai savai atbildībai, gan, vēlams, arī pašai saviem līdzekļiem.
Taču pirms trim dienām Sandras kontā ienāca prāva gada prēmija. Tā nebija uzdāvināta par skaistām acīm. Vairākus mēnešus viņa bija strādājusi par trim, vilkusi smagu projektu līdz pašām beigām un gulējusi labi ja piecas stundas diennaktī. Un, tiklīdz nauda parādījās, vīra māsas trauslie nervi pēkšņi kļuva par visas ģimenes kopējo rūpi.
— Brīnišķīgas ziņas, — Sandra noteica vēsi. — Priecājos par tevi. Tikai kāds tam sakars ar mani?
Ineses seja neapmierināti savilkās. Pašapmierinātais smaids pazuda tik ātri, it kā kāds būtu nodzēsis gaismu, un tā vietā parādījās aizvainotas kaprīzes izteiksme.
— Sandra, mēs tomēr esam radinieki, — viņa pārmetoši sacīja. — Andris teica, ka tev ieskaitīta laba prēmija. Un, cik sapratu, summa tur esot visai pieklājīga.
Ar nevainojami manikirētu nagu Inese it kā aizķēra neredzamu pūciņu uz galdauta.
— Es negribu ņemt pašu lētāko variantu. Tur ēdināšana ir kopējā ēdamzālē, bet man kuņģis ir ļoti jutīgs. Tāpēc es rezervēju luksusa numuru.
— Luksusa? — Sandra lēni pārjautāja, vārdā ieliekot skaidri saklausāmu ironiju, un nepakustējās ne soli.
— Protams. Cenā iekļautas masāžas, procedūras un spa apmeklējumi. Re, telefonā viss ir uzrakstīts, vari pati paskatīties.
Sandra pat nepakustējās un galvu nepagrieza.