Vēlāk līdzīga pasēdēšana atkārtojās. Sandra jau iepriekš palūdza, lai mēs ar Andri restorānā samaksājam kopējo rēķinu, bet māsas pēc tam pārskaitīšot katra savu daļu. Viena tiešām atsūtīja naudu, otra par to “aizmirsa”, un es toreiz nolēmu neatgādināt.
Tā tas nemanāmi pārvērtās par ieradumu. Mēs satikāmies aptuveni reizi pāris mēnešos, un gandrīz katru reizi viesmīlis priekšrēķinu nolika tieši manā priekšā. Reizēm kāds pēc tam naudu atdeva, reizēm Andris no savas puses iedeva daļu, tomēr arvien biežāk sanāca, ka lielākā summa paliek uz maniem pleciem.
Es pelnīju mazliet vairāk nekā vīrs, un šādi restorānu tēriņi mūsu budžetu nesagrāva, tāpēc ilgu laiku īpaši par to nedomāju. Andris savukārt sedza citus ģimenes izdevumus. Man šķita, ka es vienkārši uzsaucu vakariņas cilvēkiem, kuri man ir tuvi un ar kuriem pati sēžu pie viena galda.
Ilze reiz pat pasmējās:
— Ar Annu uz restorānu iet ir ērti, viņa visātrāk izvelk bankas karti.
Toreiz es arī pasmējos līdzi.
Tagad šis joks vairs nešķita smieklīgs.
Andris aizbrauca ap pus septiņiem. Es sev pagatavoju vakariņas, ieslēdzu seriālu un par viņu restorānu vairs nedomāju, līdz telefonā parādījās fotogrāfija ar rēķinu par aptuveni 320 eiro.
Naudu es nepārskaitīju.
Dažas sekundes klusējot skatījos uz Andra ziņu. Sākumā man pat likās, ka viņš bildi atsūtījis automātiski, veca ieraduma pēc, un tūlīt pats sapratīs, cik absurdi tas izskatās.
Taču pēc brīža pienāca nākamā ziņa:
“Anna, pārskaiti man, lūdzu. Pēc tam mājās tiksim skaidrībā.”
Es atbildēju:
“Andri, jūs šovakar izlēmāt vakariņot bez manis. Tad arī norēķinieties bez manis. Kāpēc man būtu jāmaksā par tikšanos, uz kuru mani pat neaicināja?”
Viņš piezvanīja gandrīz uzreiz.
— Tu tagad nopietni? — Andris jautāja. — Es saprotu, ka tu apvainojies, bet mēs jau esam te, rēķins ir atnests.
— Un kas jums liedz to apmaksāt pašiem?
— Es nebiju rēķinājies ar visu summu. Domāju, ka būs kā parasti: tu pārskaitīsi, un mājās pēc tam visu sarunāsim.
Tieši šis “kā parasti” mani aizskāra visvairāk.
— Parasti es vismaz sēdēju pie tā paša galda, — es noteicu. — Šodien mani pasludināja par svešu cilvēku, bet mana bankas karte nez kāpēc joprojām skaitās savējā.
Andris smagi nopūtās un pateica, ka nevēlas strīdēties visu klātbūtnē. Es mierīgi atbildēju, ka strīdēties nemaz nav nepieciešams: pie galda sēž seši pieauguši cilvēki, un katrs var samaksāt par to, ko pats pasūtījis.
Sarunu mēs beidzām bez kliegšanas.
Pēc dažām minūtēm man uzrakstīja Ilze.
“Anna, kāpēc tu tieši tagad taisi problēmu? Mēs vienkārši gribējām vienu vakaru mierīgi pasēdēt. Neviens neplānoja tevi aizvainot. Andris taču ar to rēķinājās.”