Ap desmitiem vakarā Andris man atsūtīja restorāna priekšrēķina foto. Pašā apakšā bija redzama summa — aptuveni 320 eiro. Uzreiz pēc tam pienāca arī ziņa: “Pārskaitīsi man? Man kartē šobrīd tik daudz nav.”
Ironiskākais bija tas, ka es pie tā galda nemaz nebiju sēdējusi.
Vakariņās bija Andris, viņa māte Sandra un abas viņa māsas ar saviem vīriem. Mani uz šo tikšanos neviens neaicināja, lai gan jau no rīta zināju, ka vakarā paredzētas ģimenes vakariņas.
Par ielūgumu pajautāju pati.
No rīta Andris taisījās uz darbu un it kā garāmejot apvaicājās, vai man vakarā būs vajadzīga mašīna. Es atbildēju, ka tikšu galā pati, un pēc tam pajautāju, kur tad viņš pats plāno doties.
— Mamma jau sen gribēja visus savākt kopā. Šovakar septiņos pasēdēsim restorānā, — Andris sacīja un nez kāpēc tūlīt novērsa skatienu.
Sākumā man šķita, ka mans ielūgums ir pats par sevi saprotams. Tāpēc es vienkārši pajautāju adresi un piebildu, ka pēc darba tieši paspēšu atbraukt.
Tad viņš sāka skaidrot:
— Anna, tikai neapvainojies. Ilze un Inese gribēja pasēdēt tieši ģimenes lokā. Mamma, mēs ar meitenēm… Atcerēties vecos laikus, parunāties.
Es vēl spētu to saprast, ja runa būtu par māti un trim viņas pieaugušajiem bērniem. Reizēm tuviniekiem tiešām gribas satikties tādā sastāvā, kāds bija agrāk, bez citiem cilvēkiem.
Tāpēc es pajautāju:
— Ilzes un Ineses vīri arī neies?
Andris uz brīdi apklusa, tad atbildēja:
— Ies.
Pēc šīs atbildes runas par “savējo loku” sāka izklausīties pavisam citādi.
Mēs ar Andri bijām precējušies astoņus gadus. Viņa māsu vīrus es pazinu apmēram tikpat ilgi, cik viņi pazina mani. Mēs kopā svinējām dzimšanas dienas, braucām pie Sandras uz vasarnīcu, satikāmies svētkos un ģimenes pasākumos. Tāpēc sadalījums “radiniekos” un “svešajos” man bija diezgan negaidīts.
— Tātad no visiem laulātajiem lieka esmu tikai es?
— Neviens tevi par lieku neuzskata. Ilze ierosināja šādu sastāvu, un es negribēju par to strīdēties.
Es viņu neatturēju. Ja cilvēks jau ir izlēmis iet, nav nekādas jēgas stāvēt pie durvīm un prasīt, lai viņš paliek mājās.
Taču bija vēl kāda lieta, par kuru Andris tajā brīdī nez kāpēc neiedomājās.
Pēdējos trīs gadus par šādām tikšanās reizēm pārsvarā maksāju es.
Tas sākās bez jebkādas iepriekšējas vienošanās.
Pirms trim gadiem pēc Sandras dzimšanas dienas mēs lielā kompānijā sēdējām restorānā. Kad atnesa priekšrēķinu, Andrim uz galvenās kartes nepietika līdzekļu, un es pateicu, ka samaksāšu no savējās.
Nākamajā dienā Ilze pārskaitīja savu daļu. Inese arī atsūtīja naudu, tiesa, pēc dažām dienām. Toreiz viss šķita kārtībā.