Pēc tam viņa vēl piebilda, ka es, tāpat kā vienmēr, taču varēju vienkārši pārskaitīt Andrim naudu.
Es viņai uzrakstīju, ka man vairs nav nekādu iebildumu pret viņu vēlmi satikties bez manis. Lai tiekas, ja tā viņiem ērtāk. Taču vakariņas bez manas klātbūtnes nenozīmē, ka par šīm vakariņām jāmaksā man.
Ilze atsūtīja vēl vairākas ziņas pēc kārtas. Sākumā viņa skaidroja, ka ģimenē nedrīkst visu laiku rēķināt katru eiro. Pēc tam atgādināja, cik reižu Sandra esot palīdzējusi mums ar Andri.
Uz to es vairs neatbildēju.
Vēlāk noskaidrojās, ka nekādas lielas nelaimes restorānā patiesībā nebija. Naudas pietika visiem. Vienkārši neviens tajā vakarā nebija plānojis tērēt tik daudz, jo radinieki jau iepriekš bija pieņēmuši par pašsaprotamu: rēķinu, kā parasti, noslēgsim mēs ar Andri, bet reāli naudu pārskaitīšu es.
Galu galā viņi palūdza viesmīlim sadalīt sākotnējo aprēķinu. Andris samaksāja par sevi un par māti, Ilze norēķinājās kopā ar savu vīru, bet Inese — ar savējo.
Ar to restorānā viss arī beidzās.
Mājās saruna izvērtās daudz smagāka.
Andris pārnāca gandrīz pusnaktī un sākumā bija acīmredzami aizkaitināts. Viņš novilka jaku, pakāra to priekšnamā, ienāca virtuvē un jautāja:
— Tu tiešām nevarēji vismaz šodien pārskaitīt naudu un pēc tam to visu ar mani pārrunāt? Sanāca ļoti neērti.
Es noliku sev priekšā tējas krūzi un mierīgi pajautāju:
— Bet no rīta tev nebija neērti man paziņot, ka visi laulātie šajā ģimenē skaitās savējie, izņemot mani?
Viņš apsēdās pretī un uzreiz neko neatbildēja.
Pēc brīža Andris sāka skaidrot, ka šo ideju esot izdomājusi Ilze. Viņa gribējusi pasēdēt bez manis, jo pēdējā laikā mums vairākas reizes bija bijušas domstarpības. Inese viņu atbalstījusi. Andris sapratis, ka man tas būs sāpīgi, tomēr nolēmis nejaukties, lai nesastrīdētos ar māsām.
— Tātad tu jau iepriekš zināji, ka mani apzināti neaicina?
— Zināju.
— Un tomēr vakarā grasījies man prasīt naudu par visu galdu?
Pēc šiem vārdiem viņš ilgi klusēja.
Tieši tajā brīdī mūsu strīds vairs nebija par aptuveni trīs simtiem eiro.
Es neprasīju, lai Andris pārtrauc sazināties ar savām māsām. Es arī negrasījos noteikt, kur viņš drīkst vai nedrīkst iet. Mani interesēja pavisam kas cits: kāpēc brīdī, kad vajadzēja izvēlēties māsām ērtu variantu, mana prombūtne viņu pilnībā apmierināja, bet tiklīdz bija vajadzīga nauda, viņš pēkšņi ļoti labi atcerējās par mani.
Andris atzina, ka par to vienkārši nebija aizdomājies.
Iespējams, tā arī bija. Trīs gadu laikā visi bija tik ļoti pieraduši pie vienas un tās pašas kārtības, ka nevienam vairs pat neienāca prātā iepriekš apspriest, kā tiks segti restorāna izdevumi.
No rīta strīds pārcēlās uz ģimenes čatu.
Ilze man atsūtīja garu ziņu. No tās bija skaidrs: viņasprāt, es visu biju izdarījusi tīšām.