— Kā — atlaida? Par ko tad?!
— Par to, ka neliku divniekus.
Inese tikai iepleta acis un bezpalīdzīgi sasita plaukstas. Tad vēl ilgi palika stāvam uz skolas lieveņa, sniegam krītot uz lakata un pleciem, un skatījās Annai pakaļ, līdz viņas stāvs pazuda aiz vārtiem.
Ziņa pa klasi aizskrēja gandrīz vienā mirklī.
Pirmdienas rītā bērni ieradās skolā, bet Annas nebija. Viņas vietā pie skolotājas galda sēdēja mācību pārzine. Seja tai bija savilkta stingrā, nogurušā izteiksmē, un viņa sausā balsī paziņoja, ka turpmāk literatūru viņiem mācīs cits pedagogs.
— Bet kur ir Anna? — pajautāja Ilze Bērziņa, klusā meitene ar bizēm, kuru Anna savulaik bija izvilkusi no sastingušām bailēm katru reizi, kad vajadzēja iziet pie tāfeles.
— Viņa pati aizgāja no darba.
— Viņu atlaida, — no pēdējām rindām noteica Jānis Bērziņš.
— Bērziņ, tas uz tevi neattiecas.
— Attiecas gan.
Mācību pārzine pāri brillēm noguruši paskatījās uz viņu.
— Neizliecies gudrāks, nekā esi. Atveram grāmatas. Šodienas tēma ir…
— Mēs neatvērsim, — Jānis mierīgi pārtrauca.
— Ko, lūdzu?
— Bez viņas mēs nemācīsimies. Viņa pret mums izturējās kā pret cilvēkiem. Bet jūs viņu izmetāt.
Pārzine pavēra muti, it kā tūlīt ar stingru frāzi noliks visu klasi pie vietas, taču vārdi neatradās. Viņa muti aizvēra. Kabinetā pacēlās murdoņa. Sākumā klusa, gandrīz nemanāma, pēc tam arvien skaļāka. Tomēr tas nebija parastais pusaudžu troksnis, kad klase grib izjaukt stundu. Tā nebija ne blēņošanās, ne spītīga dauzīšanās. Šajā skaņā bija kaut kas smags un noteikts — tāda kā pieauguša cilvēka apņemšanās.
— Klusumu! — mācību pārzine asi uzsauca.
Un pēkšņi tiešām iestājās klusums.
Ne jau tāpēc, ka bērni būtu nobijušies. Vienkārši Jānis Bērziņš piecēlās no savas vietas.
— Klausieties, — viņš sacīja ne pārāk skaļi. — Ejam.
— Uz kurieni? — apmulsis pajautāja kāds no aizmugures sola.
— Pie direktora.
Un viņi aizgāja.
Visi trīsdesmit. Bez kliegšanas, bez grūstīšanās, gandrīz svinīgi. Pa pāriem, kā reizēm gāja uz ēdnīcu vai rīta rosmi. Pa priekšu soļoja Jānis. Aiz viņa — Ilze Bērziņa. Pēc tam nāca Alekss, Kārlis, Signe, dvīņi Ozoliņi, garais Žanis, kuru visi sauca par Auklu, un pārējie.
Mācību pārzine sauca viņiem pakaļ. Tad gandrīz skriešus metās gaitenī viņiem sekot.
Taču neviens no bērniem pat neatskatījās.
Direktors Jānis Kalniņš tajā brīdī sēdēja savā kabinetā un dzēra tēju. Pa logu viņš pamanīja, kā pāri skolas pagalmam virzās vesela klase, un lēnām nolika krūzi uz galda. Uzacis savilkās.
Pie durvīm pieklauvēja.
Skaļi.
Tik skaļi, ka šķita — tur nav viena roka, bet trīsdesmit dūres reizē. Varbūt viņam tikai tā izlikās.
— Ienāciet!
Durvis pavērās.
Pirmais kabinetā ienāca Jānis Bērziņš. Aiz viņa — Ilze. Tad pārējie. Viņi piepildīja telpu, sastājās cieši cits pie cita, plecs pie pleca. Mazie un garie, tievie un spēcīgie, teicamnieki un tie, kuri parasti knapi vilka līdzi, — visi kopā.
— Ko jūs sev atļaujaties? — direktors iesāka, piepaceldamies no krēsla.
— Direktor Kalniņ, — sacīja Jānis.
Viņa balss bija mierīga. Tomēr tajā skanēja kaut kas tāds, ka direktors nezin kāpēc atkal apsēdās.
— Mēs atnācām pajautāt. Kāpēc jūs atlaidāt Annu?
— Bērziņ, tas nav tavs jautājums, — direktors atbildēja sausi. — Un arī ne jūsu.
Viņš pārlaida skatienu visai klasei.
— Par darbiniekiem lemj skolas vadība.
— Viņu atlaida tāpēc, ka viņa nelika divniekus? — klusi vaicāja Ilze.
Direktora seja piesarka.
— Kas jums to teica?
— To zina visi, — atbildēja Jānis.
— Paklausieties, — Jānis Kalniņš centās savaldīties. — Skolā ir noteikumi. Ir prasības. Vērtējumiem jābūt objektīviem. Nevar būt tā, ka veselai klasei…
— Bet jūs mums pajautājāt? — Jānis viņu pārtrauca. — Pajautājāt: “Bērni, kā jums iet pie Annas?” Nē. Jūs paskatījāties tikai uz cipariem un pēc tiem visu izlēmāt. Bet mēs neesam cipari. Mēs esam cilvēki. Viņa to saprata.
Viņš uz īsu brīdi apklusa, it kā sakārtotu domas, un tad turpināja:
— Pirms viņas es katrā otrajā vārdā taisīju kļūdas. Tagad rakstu normāli. Man jau sanāk četrinieks. Vai jūsu tabulās tas bija redzams?
Direktors neatbildēja.
— Es agrāk domāju, ka esmu muļķis, — Jānis sacīja jau klusāk. — Visi tā teica. Mājās, skolotāji, droši vien arī jūs. Tikai sporta skolotājs izturējās puslīdz normāli, un arī tikai tāpēc, ka es ātri skrienu. Bet Anna man pateica: “Tu neesi dumjš. Tu vienkārši esi palaists novārtā. Un tos, kas palaisti novārtā, es nepametu.” Un viņa nepameta. Bet jūs viņu padzināt. Par ko? Par to, ka nelika divniekus? Tad pajautājiet, cik daudz viņa ar mums palika pēc stundām.