Anna nevienu nenostādīja kauna stabā. Viņa nesauca skolēnus pie tāfeles ar dzēlīgu piezīmi: “Nu, paskatīsimies, ko tu tur esi savilcis.”
Viņa vienkārši apsēdās blakus. Reizēm pat uz tuvākā sola malas. Runāja klusi, mierīgi, bez pārākuma, it kā sarunātos ar līdzvērtīgu cilvēku.
Un bērni pamazām sāka viņai uzticēties.
Pirmais pārmaiņas pamanīja Jānis Bērziņš.
Agrāk kontroldarbi nozīmēja čukstēšanu, grūstīšanos, lapiņas zem galda un izmisīgus mēģinājumus norakstīt no blakussēdētāja. Tagad klasē valdīja klusums. Agrāk, tiklīdz atskanēja zvans, visi metās ārā no skolas kā no aizslēgta būra. Tagad daudzi nesteidzās prom. Viņi palika literatūras kabinetā, šķirstīja grāmatas, rakstīja, jautāja, strīdējās par varoņiem un teikumu jēgu.
Jānis pats pat nepamanīja brīdi, kad sāka lasīt.
Anna viņam iedeva Kalniņa “Franču valodas stundas”. Viņš grāmatu izlasīja vienā naktī. No rīta atnāca uz skolu ar apsārtušām acīm un, samulsis mīņādamies, noteica:
— Tur… nu… vispār normāli uzrakstīts. Par to puiku.
Anna pasmaidīja.
— Man prieks, ka tevi tas aizķēra.
— Es jau nesaku, ka patika, — viņš noburkšķēja, novēršot skatienu. — Vienkārši… tur ir pa īstam. Tā dzīvē notiek.
Līdz ziemai septītā klase latviešu valodā un literatūrā bija kļuvusi par labāko visā skolā.
Nevis atskaitēs un nevis skaistiem vārdiem uz papīra. Pa īstam. Bērni rakstīja pareizāk, izteicās skaidrāk, sāka lasīt grāmatas. Bet pats svarīgākais — viņi vairs nebaidījās. Pie tāfeles stāvēja bez trīcošiem ceļiem. Iebilda. Domāja līdzi. Cēla roku ne tāpēc, ka vajadzēja, bet tāpēc, ka viņiem patiešām bija ko sacīt.
Tieši tas arī direktoram nepatika.
Jānis Kalniņš bija vecās skolas cilvēks. Piecdesmit piecus gadus vecs, smagnējs, ar īsu kaklu un platu, stūrainu seju. Skolā viņš bija nostrādājis trīsdesmit gadus, no tiem piecpadsmit — direktora amatā. Viņš bija pieradis, ka visam jābūt sakārtotam: plāniem, pārskatiem, rādītājiem, sekmju līknēm.
Sekmes viņa izpratnē bija skaitļu aile.
Un Annas ailē nebija neviena nesekmīga vērtējuma.
Februārī viņš viņu izsauca uz kabinetu.
— Anna, — direktors ierunājās, acis no papīriem nepaceļot, — pēc pusgada rezultātiem jūsu klasē sekmība ir simtprocentīga.
— Jā, — viņa mierīgi atbildēja.
— Tas izskatās aizdomīgi.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka tā nemēdz būt. Vesela klase, turklāt vēl tik sarežģīta, nevar mācīties bez neviena nesekmīga vērtējuma. Tas nozīmē tikai vienu no divām lietām: vai nu jūs mākslīgi paaugstināt atzīmes, vai arī neprasāt pietiekami daudz.
— Es atzīmes nepaaugstinu, — Anna sacīja tikpat rāmi. — Es vienkārši strādāju ar katru, kuram neizdodas. Papildus. Pēc stundām.
— Pēc stundām? — Kalniņš beidzot pacēla uzacis. — Jums par to maksā?
— Nē.
— Tad kāpēc jūs to darāt?
— Tāpēc, ka nesekmīga atzīme bieži nav zināšanu novērtējums. Tā bērnam izklausās pēc sprieduma. Viņš saņem divnieku un nodomā: “Es esmu muļķis. Man tāpat nekas nesanāks.” Un pēc tam vairs nemēģina. Es gribu, lai viņi mēģina. Lai notic, ka var.
Direktors noņēma brilles un paberzēja deguna sakni.
— Anna, es saprotu jūsu ideālismu. Arī es kādreiz biju jauns. Bet skolai ir prasības. Ir pārskati. Ir pārbaudes. Ja veselai klasei sekmība ir simt procenti, tas rada jautājumus. Atnāks komisija — ko man viņiem teikt? Ka viena skolotāja aiz līdzjūtības neliek nesekmīgas atzīmes?
— Sakiet taisnību.
— Taisnību? — viņš īsi iesmējās. — Viņiem taisnība nav vajadzīga. Viņiem vajag skaitļus.
Anna stāvēja viņa rakstāmgalda priekšā — slaida, taisnu muguru, pieticīgā pelēkā blūzē. Viņa neskatījās grīdā. Skatījās tieši viņam acīs.
— Jāni Kalniņ, no saviem principiem es neatteikšos.
— Tādā gadījumā mums nāksies šķirties.
— Nu ko, — viņa klusi noteica. — Tad šķirsimies.
Rīkojums tika parakstīts piektdien.
Anna savāca grāmatas, rūpīgi salika tās somā un izgāja no skolotāju istabas. Gaitenis bija tukšs — notika stunda. Neviens neredzēja, kā viņa aiziet.
Viņa lēni devās pa garo gaiteni garām stundu sarakstam, garām stendam ar labākajiem skolēniem, garām kabinetam, kur tajā brīdī sēdēja viņas septītā klase. Aiz durvīm skanēja Sandras balss — matemātikas skolotāja skaidroja daļskaitļus.
Anna uz mirkli apstājās.
Pielika plaukstu pie durvīm.
Un tad gāja tālāk.
Pagalmā viņu panāca apkopēja Inese.
— Anna, kas tad nu? Kur jūs tā?
— Mani atlaida, Inese.