…mums sēdēja pēc stundām. Par velti. Neviens viņai par to nemaksāja. Viņa vienkārši…
Jānis apklusa.
Kaklā pēkšņi savilkās tā, it kā tur būtu iestrēdzis akmens.
Ilze Bērziņa satvēra viņa plaukstu un ierunājās klusi, tomēr direktora kabinetā katra viņas zilbe izskanēja skaidri:
— Direktora kungs, ja Anna netiks atjaunota darbā, mēs visi aiziesim no šīs skolas.
Direktora seja kļuva pelēcīga.
— Vai jūs… vai jūs vispār saprotat, ko tagad sakāt?
— Saprotam, — atbildēja Jānis. — Mēs ļoti labi saprotam. Pie viņas mēs iemācījāmies domāt. Un tagad mēs domājam šādi: ja skolai rūp tikai atzīmes, nevis cilvēki, tad tāda skola mums nav vajadzīga.
Kalniņš palika stāvam un skatījās uz viņiem.
Uz trīsdesmit acu pāriem.
Uz trīsdesmit sejām.
Uz Jāni Bērziņu — puiku, kuru visi bija pieraduši saukt par huligānu, divnieku karali un skolotāju biedu. Tagad viņš stāvēja direktora priekšā un runāja tādus vārdus, kādus no viņa neviens nebija dzirdējis visu šo gadu laikā.
Kabinetā iestājās tāds klusums, ka no apakšstāva varēja saklausīt, kā apkopēja pirmajā stāvā grabina spaini.
Direktors ilgi neteica ne vārda.
Tad viņš lēni noņēma brilles, nolika tās uz galda un ar plaukstām pārbrauca pār nogurušajām acīm.
— Apsēdieties, — viņš aizsmakušā balsī noteica.
Neviens nepakustējās.
— Es teicu — sēdieties.
Viņi joprojām stāvēja kā stāvējuši.
— Nu labi, — viņš smagi nopūtās. — Stāviet, ja jau tā gribat. Es piezvanīšu uz pārvaldi. Tikai… — direktors saminstinājās. — Es nezinu, vai vairs būs iespējams kaut ko mainīt. Rīkojums jau ir parakstīts.
— Jūs tomēr pamēģiniet, — sacīja Jānis.
Direktors uzmeta viņam skatienu. Un pēkšņi viegli pasmīnēja. Ne dusmīgi. Drīzāk paguruši, gandrīz cilvēcīgi.
— Bērziņ, tu pats zini, ka tev šajā ceturksnī ir divi nesekmīgi vērtējumi? Matemātikā un fizikā.
— Zinu.
— Un tu tik un tā atnāci?
— Es neatnācu sevis dēļ. Es atnācu viņas dēļ.
Kalniņš pamāja ar galvu, it kā būtu nonācis pie kāda sava, sen atlikta secinājuma. Tad paņēma telefonu un uzspieda numuru.
— Ilze? Te Kalniņš… Jā, es saprotu, ka rīkojums jau… Paklausies mani. Man pašlaik kabinetā stāv vesela klase. Trīsdesmit bērni. Viņi saka: ja mēs neatjaunosim skolotāju amatā, viņi pametīs skolu… Nē, es nejokoju. Viņi ir tepat, manā priekšā… Ko darīt? Manuprāt, rīkojums ir jāatceļ…
Tajā pašā laikā Anna kārtoja savas mantas.
Viņa jau bija pieņēmusi lēmumu: atgriezīsies tuvākajā novada centrā. Pamēģinās atrast vietu citā skolā. Bet varbūt vispār aizies no skolotājas darba. Cik ilgi var dauzīt galvu pret sienu, mēģinot pierādīt to, kam tāpat vajadzētu būt acīmredzamam?
Pie durvīm kāds pieklauvēja.
Anna tās atvēra.
Uz sliekšņa stāvēja Jānis Bērziņš. Aiz viņa — Ilze Bērziņa. Tālāk drūzmējās Alekss, Kārlis, Santa, dvīņi Ozoliņi, Šņore un vēl kādi desmit bērni. Pārējie bija palikuši pagalmā, sniegā mīņājās no vienas kājas uz otru un pūta elpu plaukstās.
— Anna, — Jānis teica. — Nāciet atpakaļ.
— Jāni…
— Direktors rīkojumu atcēla. Mēs viņu palūdzām.
— Kā — palūdzāt?
— Aizgājām visa klase. Pateicām: vai nu jūs atgriežaties, vai mēs ejam prom.
Viņa raudzījās uz viņiem.
Uz Jāni — izspūrušu, ar vaļā atpogātu jaku un sala nosārtušiem vaigiem. Uz Ilzi — klusu, nopietnu, ar mitrām acīm. Uz pārējiem — skaļiem, neveikliem, tik dažādiem, taču šajā brīdī sastājušamies plecu pie pleca kā mazai, spītīgai vienībai.
— Jūs esat traki, — viņa klusi nočukstēja.
— Jūs pati mūs tā iemācījāt, — Jānis atbildēja. — Jūs taču teicāt: “Nebaidieties kļūdīties.” Un vēl teicāt: “Ja zini, ka tev taisnība, neatkāpies.” Tad nu mēs arī neatkāpāmies.
Anna aizklāja seju ar plaukstām.
— Anna, — Ilze piesardzīgi iesaucās. — Jūs raudat?
— Nē, — viņa sacīja. — Es neraudu.
Bet viņa raudāja.
Pieaugusi sieviete, divdesmit astoņus gadus veca, stāvēja vecas lauku mājas durvīs un raudāja, skatīdamās uz saviem skolēniem.
— Labi, — pēc brīža viņa beidzot izdvesa un noslaucīja seju. — Rīt astoņos. Bez kavēšanas.
— Sapratu! — Jānis iesaucās. — Nekavēt! Visi dzirdēja?
Un viņi sāka smieties.
Vispirms iesmējās kāds viens, tad viņam pievienojās pārējie. Pēc mirkļa arī Anna smējās — caur asarām, bet īsti.
Sniegs viegli bira viņiem uz pleciem. No lauku māju skursteņiem taisnās strēlēs cēlās dūmi — skaidrs, būs sals. Jānis Bērziņš stāvēja pie vārtiņiem un domāja, ka rīt pēc stundām viņš paliks skolā. Uz matemātiku. Un arī uz fiziku.
Būs jāpievelk.
Jo tagad arī viņš vairs nav tikai cipars žurnālā.