to, ko es jau biju gaidījusi dzirdam:
— Viņa to neteica ļauni. Viņai tagad pašai nav viegli. Personīgajā dzīvē viss brūk un jūk.
Es piecēlos kājās.
— Kāds tam sakars ar viņas personīgo dzīvi? Es tev saku, ka mani pazemoja. Bet tu atkal meklē viņai attaisnojumus.
— Es viņu neattaisnoju. Es tikai lūdzu tevi mēģināt saprast.
— Un mani tu mēģini saprast?
Viņš paskatījās uz mani. Acīs bija vainas sajūta, bet vienlaikus arī tāds bezspēcīgs apjukums. Tā mēdz skatīties cilvēki, kuri izmisīgi nevēlas nostāties nevienā pusē, jo abas puses viņiem ir svarīgas. Tomēr tieši šī viņa nespēja izšķirties mani salauza visvairāk. Septiņus gadus es biju dzīvojusi kā daļa no viņa ģimenes. Un pēkšņi izrādījās, ka mana vieta tajā atkarīga no viņa pieaugušās meitas garastāvokļa.
Nākamajā rītā brokastis es negatavoju.
Tas nebija nejauši. Es pamodos kā parasti — sešos, saģērbos, sakārtojos un izgāju no mājām par kādām divdesmit minūtēm agrāk nekā ierasts. Pie darba nopirku kafiju un maizīti, apsēdos nelielā skvērā. Rīts bija dzestrs, tomēr man nesala.
Sēdēju un domāju, ka pirmo reizi pēc daudziem gadiem nesteidzos uz virtuvi, nelieku vārīties tējkannu, nevelku ārā no ledusskapja sieru un desu, nevāru putru. Sajūta bija savāda. It kā es būtu nobastojusi stundu.
Vakarā mājās mani sagaidīja pārsteigums. Pameita pati bija izvārījusi makaronus. Par to liecināja katls, atstāts slapjā pleķī uz plīts, un tukša spageti paciņa, kas mētājās pie atkritumu spaiņa, nevis tajā. Bet fakts palika fakts — viņa to bija izdarījusi.
Vīrs mēģināja pajokot:
— Nu re, redzi, sāk pielāgoties.
Es tikai paskatījos uz viņu. Viņš uzreiz apklusa.
Tā pagāja nedēļa. Es pārstāju mazgāt viņas drēbes. Sākumā vienkārši izlikos, ka neredzu veļas grozu. Pēc tam, kad netīro drēbju bija sakrājies tik daudz, ka tās sāka birt pāri malām, es saliku tās atsevišķā maisā un noliku pie veļasmašīnas. Pieskarties viņas veļai es vairs nespēju. Ne jau riebuma dēļ. Vienkārši negribēju. Katrs viņas krekliņš man rokās atbalsojās ar tiem pašiem vārdiem: “Tu man neesi nekas.”
Ceturtajā dienā pameita to pamanīja.
— Kāpēc manas drēbes neviens nemazgā? — viņa jautāja tēvam.
Viņš atnāca pie manis.
— Varbūt pietiks? — viņš teica. — Tas jau sāk izskatīties pēc boikota.
— Tā arī izskatās, — es mierīgi piekritu. — Jo tas ir boikots.
— Tu taču saproti, ka tā nedrīkst.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka mēs esam ģimene.
Es nesāku strīdēties. Tikai pajautāju:
— Un tad, kad tava meita pateica, ka es viņai neesmu nekas, tas bija ģimeniski?
Viņš neatbildēja. Vienkārši izgāja no istabas.
Tajā naktī es ilgi nevarēju iemigt. Domāju par to, ka viņš ne reizi viņai nebija pateicis: “Neuzdrošinies tā runāt par cilvēku, kurš par tevi rūpējas.” Nevienu pašu reizi viņš nebija nostājies man blakus. Patiesībā viņš vispār to neprata. Viņa taktika vienmēr bija viena — nogaidīt. Varbūt viss pats no sevis norims. Septiņus gadus es to biju uzskatījusi par maigumu. Tagad ieraudzīju arī otru pusi: viņš tieši tāpat klusētu, ja viņa klātbūtnē aizvainotu viņu. Ne tāpēc, ka piekristu, bet tāpēc, ka negribētu iesaistīties. Viņš neizvēlas. Viņš sastingst.
Pēc divām nedēļām pameita neizturēja.
Tas notika svētdienā. Viņa nogulēja līdz pusdienlaikam, pēc tam ienāca virtuvē un atvēra ledusskapi. Tur stāvēja mani produkti: jogurts, siers, vistas fileja, dārzeņi. Taču nebija nekā no tā, pie kā viņa bija pieradusi — ne zupas, ne kotlešu, ne ceptas zivs.
Viņa aizcirta ledusskapja durvis un iesaucās:
— Tēt!
Viņš atradās istabā un skatījās kaut ko planšetē.