Viņš iznāca virtuvē.
— Kas noticis? — viņš pajautāja.
— Es gribu ēst.
— Tad pagatavo kaut ko.
— Es nemāku.
— Makaronus taču izvārīji.
— Tas nav tas pats. Toreiz es vienkārši biju izsalkusi līdz nelabumam. Bet normāli pagatavot ēdienu es neprotu.
Viņš bezpalīdzīgi pacēla rokas.
— Varbūt kaut ko pasūtām?
— Man tas ir apnicis! — viņas balss pēkšņi aizlūza. — Kāpēc man pašai viss jādara? Kāpēc viņa vairs neko nedara? Tas taču ir viņas pienākums!
Es stāvēju istabas durvīs un visu dzirdēju. Vārds “pienākums” iedūra sāpīgāk nekā iepriekš izteiktais “neviens”. Tātad visu šo laiku mana rūpēšanās nebija ne mīlestība, ne ieguldījums mūsu mājās, ne vēlme palīdzēt. Viņas acīs tā vienkārši bija norma. Amats, kuru es nez kāpēc pēkšņi biju pārstājusi pildīt. Un tagad par to uz mani drīkstēja dusmoties.
Es iegāju virtuvē, ielēju ūdeni elektriskajā tējkannā, nospiedu pogu un paņēmu no skapīša savu krūzi.
Pameita apklusa. Viņa skatījās uz mani, it kā gaidītu, ka es tomēr padevīgi ķeršos pie pannām un katliem.
— Tu jau tāpat taisīsi sev tēju, — viņa pēc brīža noteica. — Vai tiešām ir tik grūti arī man kaut ko pagatavot?
— Ir grūti, — es mierīgi atbildēju. — Tāpēc ka tev es esmu neviens.
— Nu beidz, es taču ne tā to domāju!
— Kā tad?
— Vienkārši… mēs sastrīdējāmies, es biju dusmīga.
Es pārlēju krūzē verdošo ūdeni un iemērcu tējas maisiņu.
— Dusmīga tu biji, runājot pa telefonu. Es stāvēju tepat un dzirdēju. Tu nezināji, ka klausos, tāpēc pateici to, ko patiesībā domā.
Viņa nolaida skatienu. Pēc mirkļa ļoti klusi nomurmināja:
— Es negribēju, lai tu to dzirdi.
— Tieši tā.
Tēja ievilkās. Es apsēdos pie galda. Vīrs palika durvju ailē un nervozi mīņājās no vienas kājas uz otru. Viņš acīmredzami nesaprata, kur likties. Pirmo reizi pa ilgiem gadiem viņam nebija iespējas vienkārši noslēpties klusumā, jo spriedze virtuvē bija kļuvusi pārāk blīva.
— Varbūt tomēr parunāsim? — viņš neveikli ierosināja.
— Parunāsim, — es pamāju. — Tikai godīgi.
Pameita apsēdās man pretī. No šķīvja paņēma sausiņu, pagrozīja to pirkstos un nolika atpakaļ.
— Es pieradu, ka tu visu izdari, — viņa sacīja. — Tiešām pieradu. Es pat nedomāju, kāpēc tu to dari. Tā vienkārši vienmēr bija.
— Un tagad?
— Tagad es saprotu, cik daudz viss turējās uz tevis.
— Nē, — es pakratīju galvu. — Runa nav par to, cik daudz es darīju. Runa ir par to, ka es to nedarīju tāpēc, ka man būtu pienākums. Bet tu to pārvērti par manu pienākumu.
Viņa atkal paskatījās galdā.
— Es esmu vainīga, — viņa atzina. — Bet man tiešām ir grūti. Es nemāku pagatavot neko, izņemot makaronus. Un ar veļas mazgāšanu arī… es ieslēdzu mašīnu, bet tur kaut kas dīvaini mirgoja.
Es klausījos un sapratu: viņai patiešām nav viegli. Ne jau tāpēc, ka viņa būtu slikta. Vienkārši viņai nekad nebija prasīts pašai tikt galā. Sākumā viņas māte, pēc tam tēvs, vēlāk es — mēs visi kaut ko darījām viņas vietā. Viņa bija izaugusi ar pārliecību, ka sadzīve eksistē pati no sevis. Kā laikapstākļi. Ja pusdienas ir — labi. Ja nav — tātad kāds ir vainīgs.
Mēs runājām apmēram divas stundas. Pirmo reizi pēc ļoti ilga laika.
Es pastāstīju par trim algām, kuras biju iztērējusi viņas kursos. Viņa to nezināja. Tēvs nezināja, ka viņa to nezina. Viņš sēdēja ar sastingušu seju un klusēja. Beigās tomēr izspieda:
— Tu man to neteici.
— Bet tu nejautāji.
Toreiz viņš pirmo reizi paskatījās uz mani nevis bezpalīdzīgi, bet ar rūgtumu. It kā pēkšņi būtu sapratis, ka tieši viņa neitralitāte arī bija lielākā nodevība.
— Man nevajadzēja klusēt, — viņš klusi pateica.
— Jā, — es atbildēju.
Pameita paņēma telefonu un sāka kaut ko meklēt. Pēc brīža viņa pagrieza ekrānu pret mani — tur bija vistas zupas recepte ar soli pa solim nofotografētu pagatavošanu.
— Es pamēģināšu izvārīt, — viņa sacīja.