Stāvēju pie plīts un apgriezu mazās pankūciņas, kad no vīra meitas istabas līdz virtuvei atskanēja viņas balss. Patiesībā ne jau pati balss mani aizķēra — tā bija tāda pati kā parasti, miegaina un izstiepta, jo no rītiem viņa vienmēr runāja it kā caur sakostiem zobiem. Mani apstādināja vārdi. Viņa runāja pa telefonu ar draudzeni, durvis bija palikušas pusvirus, un katra frāze līdz manīm nonāca tik skaidri, it kā viņa stāvētu man blakus.
— Viņa man nav nekas, saproti? Vienkārši kaut kāda tante, kas dzīvo kopā ar tēti. Gatavo ēst, tīra māju. Nu un? Tas viņai nedod tiesības mani komandēt. Šajā mājā, starp citu, es esmu viņa meita.
Es noņēmu pannu no plīts, noliku to uz paliktņa un izslēdzu riņķi. Rokas darīja visu automātiski, bet galvā kā āmurs dauzījās viena doma: “tātad es jums esmu nekas”. Viņa gan bija pateikusi “man nav nekas”, taču es ļoti labi sapratu, kas aiz tā “man” slēpjas. Šajā mājā es dzīvoju jau septīto gadu. Kopš tās vasaras, kad ar viņas tēvu sākām dzīvot kopā. Toreiz viņai bija četrpadsmit, tagad — divdesmit viens. Septiņus gadus es mazgāju viņas drēbes, nesu mājās pārtiku un atceros, ka griķus viņa ēd tikai tad, ja tie izvārīti pavisam mīksti, kā bērnudārzā.
Ielēju sev tēju un apsēdos pie galda. Ēst vairs negribējās.
Vakarā es neko nepateicu. Sākumā gan gribēju. Pat galvā izmēģināju, kā ieiešu virtuvē, kad tur būs viņas tēvs, un mierīgā balsī pajautāšu: “Tava meita uzskata, ka es šajā mājā neesmu nekas. Ko tu par to domā?” Tomēr noklusēju. Jo atbildi jau zināju iepriekš. Viņš paskatītos uz mani nogurušām acīm, nopūstos un sacītu: “Tu taču esi pieaugusi sieviete, kāpēc klausies, ko viņa pļāpā pa telefonu? Tāds vecums.” Kāds vēl vecums? Viņai ir divdesmit viens. Es viņas gados jau strādāju pusotrā slodzē un īrēju sev dzīvesvietu.
Nākamajā dienā vakariņas es nepagatavoju.
Nevarētu teikt, ka tas bija iepriekš izplānots. Vienkārši pēc darba iebraucu tirdzniecības centrā, ilgi mērīju jaku, beigās tomēr to nenopirku, pēc tam kādu brīdi stāvēju pie kūku vitrīnas. Atcerējos, ka vajadzētu paņemt biezpienu un olas, taču nepaņēmu. Pēkšņi prātā ienāca doma: kāpēc man tas jādara? Kam vajag, tas lai arī nopērk.
Mājās mani sagaidīja klusums. Uz plīts stāvēja tukšs katls. Izlietnē bija viena vienīga krūze — tā pati, no kuras vīra meita no rīta bija dzērusi tēju.
Es novilku virsdrēbes, nomazgāju seju un apsēdos istabā pie klēpjdatora.
Apmēram pēc stundas noklaudzēja ārdurvis, tad virtuvē atskanēja soļi. Ledusskapja durvis atvērās. Pēc mirkļa aizvērās. Un tad atskanēja viņas balss — vairs ne slinka, bet apjukusi:
— Kur vakariņas?
Es ārā negāju. Sēdēju un skatījos ekrānā, lai gan neredzēju nevienu rindiņu. Pēc kāda brīža pie durvīm pieklauvēja. Ienāca vīrs.
— Tu esi saslimusi? — viņš pajautāja.
— Nē.
— Tad kāpēc nav vakariņu?
Es pacēlu acis un, sev pašai par pārsteigumu, pavisam mierīgi atbildēju:
— Un kāpēc tu esi iedomājies, ka tām te vispār jābūt?
Viņš brīdi klusēja, tad apsēdās uz gultas malas un uzlika plaukstas uz ceļiem.
— Kas ir noticis?
Es viņam izstāstīju. Ne par pankūciņām. Par to, ko biju dzirdējusi iepriekšējā rītā. Par vārdu “nekas”. Par to, ka septiņu gadu laikā ne reizi neesmu dalījusi lietas: te ir mans, bet te — jūsu. Es pirku viņai zāles, kad viņa slimoja. Naktīs sēdēju līdzās pirms eksāmeniem un pārbaudīju jautājumus, kaut gan pašai no rīta bija jāceļas sešos. Par viņas kursiem samaksāju trīs savas algas, jo viņas tēvs tobrīd maksāja kredītu par mašīnu un brīvas naudas nebija. Un pēc visa tā es izrādījos tikai “tante, kas dzīvo kopā ar tēti”.
Viņš klausījās. Ik pa laikam pamāja ar galvu. Tad beidzot ierunājās.