— Ko? — Jānis pārprasīja, it kā nebūtu pareizi sadzirdējis.
— Tu pārvācies pie mammas.
Sandra acumirklī izslējās taisna kā lineāls.
— Anna, beidz taisīt te izrādi!
— Es neko netaisu, — Anna mierīgi atteica.
Viņa piegāja pie virtuves skapīša, atvēra durtiņas, izvilka lielu atkritumu maisu rulli un noplēsa vairākus maisus.
— Jānim koferu nav daudz. Domāju, daļu mantu varēs salikt šajos.
Jānis skatījās uz sievu tā, it kā viņa pēkšņi būtu sākusi runāt kādā viņam pilnīgi nesaprotamā valodā.
— Tu nopietni gribi mani izmest?
— Es? — Anna pārsteigti pacēla uzacis. — Jāni, tā taču nebija mana doma. Tava mamma tikko piedāvāja divus risinājumus. Pirmais man neder. Tātad paliek otrais.
— Viņa taču to nedomāja tā!
— Kā tad viņa to domāja?
Sandra uzreiz iejaucās:
— Es gribēju, lai tu saproti, cik nopietna ir situācija!
— Es sapratu.
— Tu ģimeni grauj kaut kādu kvadrātmetru dēļ!
Anna uz mirkli apklusa.
Tad lēnām nolika maisus uz galda.
— Nē, Sandra. Jūs atnācāt uz dzīvokli, kuru es nopirku par savu nopelnīto naudu vēl pirms iepazinos ar jūsu dēlu, un nostādījāt mani izvēles priekšā: vai nu es atdodu pusi īpašuma, vai arī jūs ņemat Jāni pie sevis. Es tikai pieņēmu jūsu piedāvātos noteikumus.
Vīramātei seja kļuva sarkana.
— Jānīt, tu dzirdi, kā viņa ar mani runā?
— Dzirdu, mammu.
Jānis nervozi pārbrauca ar plaukstu pāri matiem.
— Anna, beidz muļķoties. Mamma vienkārši pāršāva pār strīpu.
— Es neko nepāršāvu! — Sandra tūlīt pat sašuta.
Annai gandrīz izspruka smiekli.
— Lieliski. Tad es vispār nesaskatu nekādu problēmu.
Viņa izgāja no virtuves.
— Kur tu ej? — Jānis uzsauca viņai pakaļ.
— Salikt tavas mantas.
Tajā brīdī vīrietis pa īstam nobijās.
Viņš metās viņai pakaļ.
— Anna, pagaidi!
Taču viņa jau bija guļamistabā un vēra vaļā skapi.
No augšējā plaukta viņa izvilka ceļasomu un nolika to uz gultas.
— Ko tu dari?!
— Palīdzu tev pārvākties.
— Es nekur netaisos iet!
Anna pagriezās pret viņu.
— Tad kāpēc tu atvedi savu māti, lai viņa mani biedētu ar tavu aiziešanu?
Jānis atvēra muti.
Un neko nepateica.
— Es gribēju, lai tu saproti manu nostāju.
— Es to sapratu.
Anna izņēma no skapja vairākus viņa T kreklus.
— Tu uzskati, ka divi laulības gadi tev dod tiesības uz pusi dzīvokļa, par kuru es maksāju laikā, kad pat nezināju, ka tu eksistē.
— Es tā neteicu.
— Tieši to tu pateici.
— Es runāju par drošību!
— Drošību cilvēks rada ar darbu, uzkrājumiem un savu īpašumu, Jāni. Nevis pieprasot, lai kāda cita manta tiktu pārrakstīta uz viņa vārda.
Viņa ielika kreklus somā.
— Starp citu, neaizmirsti paņemt spēļu konsoli. Tā tiešām ir tava.
Jānis nobālēja.
— Tātad tu dzīvokļa dēļ tagad pārvelc svītru divu gadu laulībai?
Anna apstājās.
— Nē. Es pirmo reizi divu gadu laikā uzmanīgi paskatos uz mūsu laulību.
Viņa apsēdās uz gultas malas.
— Un zini, ko es redzu? Komunālos maksāju es. Sadzīves tehniku pērku es. Lielāko daļu pārtikas sagādāju es. Dzīvokli tīru es. Veļu mazgāju es. Visas ikdienas problēmas risinu es. Tu dzīvo šeit bez īres maksas, izmanto visu, kas atrodas šajā mājoklī, un vienlaikus jūties apvainots, jo juridiski dzīvoklis nav tavs.
— Es esmu tavs vīrs!
— Tieši tāpēc es divus gadus nerēķināju, kurš un cik daudz iegulda. Bet šodien jūs abi ar mammu mani piespiedāt to izdarīt.
Durvju ailē parādījās Sandra.
Viņas pārliecība bija krietni saplakusi.
— Anna, pietiek ar šo cirku. Jānis nekur neies.
Anna paskatījās uz viņu.
— Bet jūs taču pati teicāt, ka viņš dzīvos pie jums.
— Es to sacīju, lai tu nāktu pie prāta!
— Es arī nācu.
Sandra cieši saknieba lūpas.
— Man, ja tu esi aizmirsusi, ir vienistabas dzīvoklis!
Anna dažas sekundes klusēja.
Tad tomēr neizturēja:
— Nu, tas gan kļūst arvien interesantāk.
— Kas tur interesants?
— Jūs no manis pieprasījāt atdot pusi dzīvokļa, aizbildinoties ar to, ka jūsu dēlam nav, kur dzīvot. Bet patiesībā jūs nemaz nebijāt gatava viņu pieņemt pie sevis.
— Manā vecumā man nav jādzīvo kopā ar pieaugušu dēlu!
— Bet man, izrādās, ir jāuzdāvina īpašums šim pieaugušajam dēlam?
Vīramāte apklusa.
Anna piecēlās.
— Sandra, lūdzu, atdodiet atslēgu.
— Kādu atslēgu?
— Mana dzīvokļa atslēgu.
— Tu esi pavisam prātu zaudējusi?
— Nē. Rezerves atslēgu mēs jums iedevām tāpēc, lai prombūtnes laikā jūs varētu apliet puķes. Nevis tādēļ, lai jūs bez brīdinājuma nāktu iekšā manās mājās.