— Un vēl jo mazāk tāpēc, lai jūs te ienāktu un lemtu, kas notiks ar manu īpašumu.
— Es neko neatdošu!
— Labi.
Anna tikai paraustīja plecus.
— Pirmdien nomainīšu slēdzeni.
Sandra strauji iegrūda roku somā. Dažas sekundes viņa nikni rakņājās pa tās saturu, līdz izvilka atslēgu saišķi.
Atslēga ar asu šķindoņu nokrita uz kumodes.
— Ņem!
— Paldies.
— Jānīt, ejam! — viņa pavēlēja. — Mēs te nepazemosimies!
Taču Jānis nepakustējās.
— Mammu, pagaidi mani lejā.
— Ko?
— Es teicu: pagaidi lejā.
Sandra sašutusi paskatījās uz dēlu.
— Tu vēl taisies viņu pierunāt?
— Mammu!
Viņa strauji apgriezās un izgāja. Durvis aizcirtās tik skaļi, ka gaitenī vēl brīdi atbalsojās troksnis.
Jānis palika stāvam guļamistabas vidū.
— Anna…
— Nu?
— Aizmirsīsim šo sarunu.
Anna uzreiz pat nesaprata.
— Kuru tieši?
— Par dzīvokli.
Viņš paspēra soli tuvāk.
— Man nevajag nekādu pusi. Es pārsteidzos. Mamma arī. Lai viss paliek, kā bija.
Un tajā mirklī Anna beidzot visu saprata līdz galam.
Jānis nebaidījās pazaudēt sievu.
Viņš baidījās pazaudēt ērtu dzīvi.
Dzīvokli.
Samaksātus rēķinus.
Pilnu ledusskapi.
Tīras drēbes skapī.
Iespēju mēnešiem ilgi gaidīt “labu pasūtījumu”, neuztraucoties, kur gulēt un par ko maksāt īri.
— Nē, Jāni.
— Kā tas ir — nē?
— Kā agrāk vairs nebūs.
— Viena strīda dēļ?
— Ne jau strīda dēļ. Šodien tu ļoti skaidri parādīji, par ko mani uzskati.
Viņš nervozi iesmējās.
— Un par ko tad?
Par cilvēku, no kura var pieprasīt pusi dzīvokļa kā mīlestības pierādījumu.
Jānis apsēdās uz gultas malas.
— Es tikai gribēju justies droši.
— Tad sāc savu drošību veidot pats.
Anna aizvilka somai rāvējslēdzēju.
— Darbs, īrēta dzīvesvieta, uzkrājumi. Viss kā pieaugušiem cilvēkiem.
— Tu mani tiešām met ārā?
— Tava mamma jau gaida lejā.
Pēc desmit minūtēm Jānis izgāja no dzīvokļa.
Spēļu konsoli viņš paņēma līdzi.
Arī pultis.
Toties lādētāja vadu aizmirsa.
Anna to pamanīja tikai vakarā un pirmo reizi visas dienas laikā pasmaidīja.
Nākamajā rītā sākās zvani.
Vispirms zvanīja Jānis.
Pēc tam Sandra.
Tad atkal Jānis.
Anna neatbildēja.
Ap pusdienlaiku no vīra pienāca ziņa:
“ Mamma saka, ka mēs abi pārsteidzāmies. Ļauj man atgriezties. Par dzīvokli vairs nerunāsim.”
Anna izlasīja.
Un neko neatbildēja.
Pēc trim dienām Jānis tomēr ieradās pats.
Viņš piezvanīja pie durvīm.
Anna atvēra.
Uz sliekšņa stāvēja vīrs ar lielu, piebāztu maisu rokā.
— Es atnācu atpakaļ.
Viņš spēra soli uz priekšu.
Anna palika durvīs.
— Kur atpakaļ?
— Mājās.
— Jāni, tavas mājas tagad ir pie mammas.
— Anna, nu pietiek taču!
Viņš iebāza roku kabatā.
— Es netaisos pie viņas gulēt uz izvelkamā krēsla. Mēs jau divas naktis normāli neesam gulējuši. Viņa līdz vieniem skatās televizoru.
Jānis izvilka atslēgu.
Ielika to slēdzenē.
Atslēga nepagriezās.
Viņš pamēģināja vēlreiz.
Tad pacēla acis uz Annu.
— Tu nomainīji slēdzeni?
— Jā.
— Tu to nopietni?
— Pilnīgi nopietni.
— Bet es taču te dzīvoju!
— Dzīvoji.
Jānis vairākas sekundes klusēja.
— Un ko tagad?
— Tagad tev ir tieši tas, ko tu tik ļoti gribēji.
— Kas?
Anna mierīgi paskatījās viņam acīs.
— Iespēja pašam parūpēties par savām mājokļa garantijām.
Un aizvēra durvis.
Pēc mēneša Jānis īrēja istabu kopā ar Andri — to pašu Andri, kura šķiršanās viņu bija tik ļoti nobiedējusi.
Ātri izrādījās, ka īre, komunālie maksājumi, ēdiens un pat elementāra sadzīves ķīmija maksā daudz vairāk, nekā bija licies laikā, kad lielāko daļu visu izdevumu sedza sieva.
Sandra vēl vairākas reizes zvanīja Annai.
Sākumā viņa pārmeta.
Pēc tam lūdzās.
Beigās pat piedāvāja “saprātīgu kompromisu”.
— Nu labi, ne pusi. Pārraksti viņam vismaz ceturtdaļu. Lai Jānītis atgriežas un visi nomierinās.
Toreiz Anna tikai pasmējās.
— Sandra, es jau esmu nomierinājusies.
Pēc dažiem mēnešiem laulība tika oficiāli izbeigta.
Kādā vakarā Anna sēdēja uz tā paša dīvāna, locīja tīrus dvieļus un pēkšņi atcerējās vīramātes ultimātu:
“Vai nu puse dzīvokļa, vai viņš pārvācas pie manis.”
Tajā brīdī šiem vārdiem vajadzēja viņu nobiedēt.
Taču patiesībā tie viņai izdarīja milzīgu pakalpojumu.
Jo reizēm labākā atbilde uz svešu ultimātu nav strīdēšanās par tā noteikumiem.
Dažreiz pietiek vienkārši izvēlēties to variantu, ar kuru draudētājs vispār nav rēķinājies.