— Labrīt, meitenes, — viņa noteica tādā tonī, it kā būtu atnākusi nevis ciemos, bet uz ilgi plānotu ģimenes sapulci.
Sandra novilka kurpes, rūpīgi nolika tās pie sienas vienu otrai līdzās un, ne mirkli nevilcinoties, devās taisni pie ēdamgalda. Krēslu viņa atbīdīja ar tādu pašsaprotamu pārliecību, it kā sēdētu pati savā virtuvē, un apsēdās.
— Anna, nāc šurp un apsēdies. Mums nopietni jāparunā par jūsu ģimenes nākotni.
Anna noskaloja rokas zem krāna, nopurināja ūdens lāses un apsēdās uz galda malas.
— Labi. Klausos.
— Jānis man izstāstīja par jūsu vakardienas sarunu, — Sandra sacīja, sakrustodama plaukstas sev priekšā. — Un īpaši par to, kā tu uztvēri viņa pilnīgi saprotamo lūgumu. Atklāti sakot, esmu ļoti vīlusies. Mūsu ģimene tevi pieņēma silti, kā savējo, bet tu ar savu vīru pēkšņi sāc tirgoties, it kā runa būtu par darījumu starp svešiem cilvēkiem.
Anna pārsteigumā pacēla uzacis.
— Jūs par pilnīgi saprotamu lūgumu saucat prasību uzdāvināt viņam pusi mana dzīvokļa?
— Tev nekavējoties jāpārraksta daļa dzīvokļa uz Jāņa vārda! — Sandra asi paziņoja. Viņas balss kļuva skaļāka un cietāka. — Viņš pie tevis dzīvo pilnīgi neaizsargāts! Kamēr tev viss patīk un tu esi apmierināta ar vīru, viss ir brīnišķīgi. Bet kas notiks, ja rīt tev mainīsies garastāvoklis? Izmetīsi cilvēku aiz durvīm? Jānim vajag drošību par nākotni. Jo īpaši ar viņa smalko, māksliniecisko dvēseli.
— Jūsu “Jānītim” ir trīsdesmit pieci gadi, — Anna atbildēja mierīgi, lai gan viņas balsī jau bija jūtama tērauda stīga. — Ja pieaugušu vīrieti tik ļoti biedē doma palikt bez jumta virs galvas, viņam, iespējams, vajadzētu atrast normālu darbu. Nevis pavadīt lielāko dienas daļu pie spēļu konsoles.
— Neuzdrošinies viņu pazemot naudas dēļ! — Sandra ar plaukstu skaļi uzsita pa galdu. — Viņš ir mākslas cilvēks! Radoša personība! Tādiem cilvēkiem nav pienākuma no rīta līdz vakaram sēdēt birojā. Un vispār — viņš arī daudz dara jūsu ģimenes labā. Piemēram, kurš jums pērn nopirka mikroviļņu krāsni?
— Jānis to nopirka par naudu, ko aizņēmās no manas mātes un līdz šai dienai nav atdevis, — Anna nedaudz pieliecās uz priekšu. — Tāpēc iztiksim bez skaistām leģendām, Sandra. Runāsim tikai par faktiem. Dzīvoklis pieder man. Es to nopirku ilgi pirms laulībām. Kredītu esmu pilnībā nomaksājusi pati. Nekādu īpašuma daļu nevienam dāvināt netaisos. Ar to šis jautājums ir izsmelts, un pie tā vairs nav jāatgriežas.
Jānis pēkšņi parāva ķeblīti nost no galda. Tā kājas nepatīkami nočīkstēja pret grīdu.
— Nu protams! Es jau nojautu! — viņš pielēca kājās un ar aizvainotu cieņu paskatījās uz māti. — Mammu, tu pati dzirdi? Viņai ģimene ir pilnīgi vienaldzīga! Viņa tikai ar abām rokām ieķērusies savā nekustamajā īpašumā. Andris mani brīdināja, ka viss tieši tā arī beigsies. Kamēr no vīrieša kaut ko vajag, tikmēr uzreiz: “mēs taču esam ģimene”. Bet, tiklīdz runa nonāk līdz īstai uzticībai, sākas: “tas ir mans”.
— Es visu redzu, dēls, — Sandra līdzjūtīgi pakratīja galvu. — Ir ļoti smagi dzīvot kopā ar sievieti, kura patiesībā nevēlas savienot savu dzīvi ar vīra dzīvi.
Tad viņa atkal pagriezās pret Annu. Viņas seja nu bija kļuvusi stingra, gandrīz oficiāla, it kā viņa nolasītu lēmumu, nevis piedalītos sarunā.
— Tātad būs tā. Pirmdien tu dosies pie notāra un noformēsi pusi dzīvokļa uz Jāņa vārda. Bez turpmākām diskusijām. Pretējā gadījumā mans dēls savāks savas mantas un pārcelsies pie manis. Es nepieļaušu, ka viņš dzīvo vietā, kur viņam katru dienu liek justies kā otrās šķiras cilvēkam.
Sandra apklusa un ar uzvarētājas skatienu atgāzās pret krēsla atzveltni.
Acīmredzot viņa gaidīja kādu reakciju.
Varbūt asaras.
Varbūt bailes.
Visdrīzāk — to, ka Anna sāks lūgt Jāni palikt, solīs visu vēlreiz apdomāt un pēc tam pamazām piekritīs vismaz kaut kādai īpašuma daļai.
Taču Anna pēkšņi pasmaidīja.
— Tātad es pareizi sapratu nosacījumus?
— Kādus vēl nosacījumus? — Sandra acumirklī kļuva piesardzīga.
— Ļoti vienkāršus. Vai nu es uzdāvinu Jānim pusi dzīvokļa, vai arī viņš sakravā mantas un pārceļas pie jums.
— Tieši tā! — Sandra stingri atbildēja. — Un es ceru, ka tev pietiks prāta pieņemt pareizo lēmumu.
— Pietiks.
Anna piecēlās.
Jānis, kurš līdz tam bija stāvējis pie galda saspringts kā stīga, manāmi atslāba.
— Redzi, mammu, — viņš nomurmināja. — Vajadzēja tikai normāli paskaidrot.
Anna paskatījās uz viņu.
— Es izvēlos otro variantu.
Virtuvē iestājās klusums.
Tik dziļš, ka varēja sadzirdēt pat ledusskapja releja kluso klikšķi.