Tas bija noticis pirms diviem gadiem.
Un toreiz mēs abi nonācām pie viena un tā paša secinājuma.
Mēs negribējām bērnus.
Tā nebija nekāda nelaime.
Tā nebija problēma.
Tā bija izvēle.
Mūsu abu izvēle.
— Tad pasaki viņai to, — es klusi noteicu.
Jānis paskatījās uz mani.
— Ko?
— Pasaki savai mātei, kurš pieņēma lēmumu, ka mums nebūs bērnu.
Ilzes skatiens tūlīt pārslīdēja uz dēlu.
— Ko nozīmē “kurš”?
Jānis dažas sekundes klusēja.
Tad viņš nolika apakšdelmus uz galda un nedaudz paliecās uz priekšu.
— Mēs abi.
— Es neprasīju to.
— Bet tieši tāda ir atbilde.
— Jāni…
— Mēs abi izlēmām, ka nevēlamies bērnus.
Ilze lēni pakratīja galvu.
— Nē.
Atbilde bija tik absurda, ka Anna uzreiz iejaucās:
— Kā, lūdzu, tas jāsaprot — “nē”?
— Mans dēls gribēja bērnus.
Jānis raudzījās mātei tieši acīs.
— Mammu, man ir četrdesmit. Domāju, ka šajā vecumā es pats spēju saprast, ko gribu.
— Tu tā runā tagad.
— Es tā saku tāpēc, ka tā ir patiesība.
— Kopš tu esi kopā ar viņu, tu esi ļoti mainījies.
Tajā brīdī Jāņa sejā kaut kas pārvērtās.
Līdz tam viņš bija centies saglabāt mieru.
Tagad tas miers pazuda.
— Atkal?
Ilze neatbildēja.
— Tu tiešām atkal katru lēmumu, kas tev nav pa prātam, mēģini uzvelt Inesei?
— Es neko tādu neteicu.
— Tu to tikko ļoti skaidri lika manīt.
— Es tikai saku, ka agrāk tu biji citāds.
— Protams, ka biju citāds. Man toreiz bija divdesmit deviņi.
Ilze sakrustoja rokas uz krūtīm.
— Es pazīstu savu dēlu.
— Nē, mammu. Tu pazīsti tikai to manu versiju, kas tev ir ērta.
Šie vārdi nokrita uz galda kā smags akmens.
Es paskatījos uz Jāni.
Nekad iepriekš nebiju dzirdējusi, ka viņš ar māti runātu šādi.
Spriežot pēc Ilzes sejas, arī viņa nebija.
— Ko tam vajadzētu nozīmēt? — viņa jautāja.
— To, ka ikreiz, kad es izdaru kaut ko tādu, kas tev nepatīk, tu paziņo, ka Inese mani ir pārmainījusi. Kad mēs pārstājām katru sestdienu braukt pie tevis, vainīga bija Inese. Kad nolēmām pirkt šo dzīvokli, nevis dzīvot tev tuvumā, arī tad vainīga bija Inese. Kad es pārstāju tev stāstīt, cik pelnu, atkal vainīga bija Inese. Un tagad izrādās, ka arī tas, ka mums nav bērnu, ir Ineses vaina.
— Es taču vienkārši uztraucos par tevi.
— Tad sāc uztraukties par to, kā tu izturies pret viņu.
Ilze kļuva bāla.
— Tātad tagad vainīga esmu es?
— Es tev saku, ka tu tikko visas ģimenes priekšā pazemoji manu sievu, turklāt balstoties uz lietām, par kurām tev nebija ne mazākās sajēgas.
— Es viņu nepazemoju.
Anna nolika dakšiņu uz šķīvja.
— Mammu, tu pateici, ka viņa nestrādā, nenes mājās naudu un pat bērnus negrib.
— Es neteicu, ka viņa negrib man dāvāt mazbērnus.
— Tev tas nemaz nebija jāpasaka tieši.
Ilze palūkojās uz meitu tā, it kā Anna viņu būtu nodevusi.
Es joprojām sēdēju klusēdama.
Līdz brīdim, kad Ilze atkal pievērsās man.
— Nu, ja jau tu pelni tik daudz, varēji to pateikt agrāk.
Tad es iesmējos.
Es vienkārši nespēju atturēties.
— Piedodiet?
— Ja es to būtu zinājusi…
— Tad jūs mani cienītu vairāk?
Ilze atvēra muti.
Taču neviena atbilde nesekoja.
— Tieši tur jau arī ir problēma, — es sacīju. — Jūs uzskatāt, ka vispirms jums jāzina, cik es pelnu, un tikai pēc tam varat izlemt, vai esmu pelnījusi cieņu.
— Neliec man mutē vārdus, ko neesmu teikusi.
— Man tas nav jādara. Jūs pati tos tikko pateicāt.
Atkal iestājās klusums.
Šoreiz sarunā iesaistījās Antons.
— Ilze, man šķiet, tev vajadzētu atvainoties.
Viņa strauji pagrieza galvu pret viņu.
— Tagad arī tu?
— Runa nav par to, kurā pusē kāds nostājas.
— No malas gan izskatās citādi.
— Nē. Runa ir par to, ka tu izteicies par lietām, par kurām neko nezināji.
Ilze piecēlās.