Ilze veltīja viņam tādu skatienu, ka ar to vien varētu apklusināt jebkuru.
— Esmu šeit bijusi arī darba dienās.
— Divas reizes visa gada laikā. Vienreiz septiņos vakarā, un vēl vienreiz — svētku dienā.
Jānis pārbrauca ar plaukstu pār pieri.
Viņš ļoti labi saprata, uz kurieni šī saruna virzās.
Ilze — ne.
— Inese, nemēģini tagad visu apgriezt kājām gaisā.
— Es neko neapgriežu. Es tikai jautāju, kāpēc jūs visas ģimenes priekšā paziņojat, ka es nestrādāju.
— Tāpēc, ka mans dēls par visu maksā.
Šoreiz Jānis reaģēja uzreiz.
— Ko?
Ilze pagriezās pret viņu.
— Jāni, tev nav viņa jāaizstāv.
— Es viņu neaizstāvu. Es gribu saprast, no kurienes tev tāda doma.
— Vai tad tu nestrādā?
— Strādāju.
— Nu tad.
Jānis īsi iesmējās — nevis jautri, bet neticīgi.
— Mammu, Inese arī strādā.
Ilze sastinga.
— Atvaino, ko tu teici?
Es klusēju.
Šoreiz labāk bija ļaut runāt Jānim.
— Viņa strādā attālināti. No mājām.
— Un ar ko tad viņa nodarbojas?
— Ar finanšu konsultācijām.
Ilze paskatījās uz mani.
Tad atkal uz Jāni.
— No mājām?
— Jā.
— Bet viņa nekad neko nestāsta par savu darbu.
Tad es tomēr atbildēju.
— Tāpēc, ka jūs nekad neesat man par to jautājusi.
Uz mirkli viņa apklusa.
Tiešām tikai uz mirkli.
— Nu labi, bet darbs no mājām tomēr nav gluži tas pats, kas…
Jānis nolika plaukstu uz galda.
Ne skaļi.
Ne dusmīgi.
Tomēr pietiekami skaidri, lai pārtrauktu viņas teikumu.
— Mammu.
Ilze aizvēra muti.
— Inese pelna vairāk nekā es.
Istabā iestājās klusums.
Ilze samirkšķināja acis.
Vienreiz.
Pēc tam vēlreiz.
— Ko?
— Inese pelna vairāk nekā es.
Es sajutu, kā visu skatieni pievēršas man.
Par naudu es nekad nerunāju labprāt.
Tieši tāpēc Ilze gandrīz neko nezināja par mūsu finansēm.
Jānis turpināja:
— Un dzīvokli es arī neapmaksāju viens pats.
Ilzes piere savilkās grumbās.
— Bet tu taču teici, ka jums ir kredīts.
— Ir. Tikai tas nenozīmē, ka es viens pats to maksāju.
— Tātad maksājat abi.
Jānis papurināja galvu.
— Inese sedz apmēram sešdesmit procentus.
Ilzes sejā kaut kas mainījās.
Ne jau dramatiski.
Pavisam nedaudz.
Taču mēs visi to pamanījām.
Viņas pārliecība bija izslīdējusi no rokām.
Viņa pārlūkoja klātesošos, it kā meklētu kādu sabiedroto.
Neviens viņai palīgā nesteidzās.
— Nu… to es taču nevarēju zināt.
Es paskatījos viņai tieši acīs.
— Tieši tā.
Ilze cieši saknieba lūpas.
— Bet tas nemaina otru jautājumu.
Lūk, tas arī bija.
Viens arguments bija sabrucis, tāpēc viņa nekavējoties ķērās pie nākamā.
— Kādu vēl otru jautājumu? — es vaicāju.
— Bērnus.
Jānis uz brīdi aizvēra acis.
— Mammu, pietiek.
— Nē. Es gribu saprast. Ja viņai ir labs darbs, ja viņa pelna, ja jums ir dzīvoklis… kāpēc tad viņa negrib veidot ģimeni?
Šoreiz saraucu pieri es.
— Man jau ir ģimene.
— Tu ļoti labi saproti, ko es domāju.
— Jā. Tāpēc arī tā atbildēju.
Ilze pieliecās uz priekšu.
— Mans dēls vienmēr ir gribējis bērnus.
Es paskatījos uz Jāni.
Viņš pēkšņi kļuva pavisam kluss.
Šie vārdi mani patiešām pārsteidza.
— Vienmēr?
Ilze, šķiet, saprata, ka ir uztaustījusi sāpīgu vietu.
— Jau kopš bērnības.
— Mammu… — Jānis viņu brīdinoši pārtrauca.
— Kas ir? Tā ir taisnība. Viņš allaž teica, ka kādreiz viņam būs liela ģimene.
Es nenovērsu skatienu no vīra.
— Jāni?
Viņš smagi nopūtās.
— Varbūt tad, kad man bija divdesmit.
— Varbūt?
— Inese, mēs par to esam runājuši vairāk nekā pietiekami.
Tā bija taisnība.
Par šo tēmu mēs bijām runājuši gadiem.
Kad apprecējāmies, mēs abi pieņēmām, ka, visticamāk, kādā brīdī mums būs bērni.
Pēc tam pagāja laiks.
Mainījās mūsu ikdiena, mērķi un tas, ko mēs uzskatījām par svarīgu.
Un pamazām mēs abi sapratām, ka ne vienam, ne otram šī vēlme patiesībā nav kļuvusi par nepieciešamību.
Mūsu pēdējā nopietnā saruna par šo tēmu bija notikusi jau sen.