— Lieliski. Tātad jūs visi tagad esat vienojušies, ka es te esmu tā briesmone.
Arī Jānis piecēlās no krēsla.
— Neviens neko tādu nav teicis.
— Nav jau arī vajadzības teikt skaļi.
Viņa noņēma somiņu no krēsla atzveltnes.
— Mammu, — Anna klusi ierunājās, — vienkārši atvainojies.
Ilze izlikās, ka to nav dzirdējusi.
Es skatījos, kā viņa velk mugurā mēteli, un ļoti skaidri sapratu, kas notiks, ja mēs ļausim viņai tagad aiziet šādā noskaņojumā.
Nākamo nedēļu viņa visiem stāstīs, ka mēs viņai esam uzbrukuši.
Pēc tam piezvanīs Jānim.
Un pamazām viņas atmiņās visa saruna pārvērtīsies līdz nepazīšanai — beigās cietēja būs viņa, bet mēs visi pārējie būsim nežēlīgi un nepateicīgi.
Tāpēc piecēlos arī es.
— Ilze.
Viņa apstājās pie durvīm, nepagriezusies līdz galam.
— Ko vēl?
— Es negribu, lai jūs aizietu ar pārliecību, ka es sadusmojos tikai tāpēc, ka pajautājāt par bērniem.
Viņa paskatījās uz mani ar acīmredzamu neuzticēšanos.
— Es sadusmojos tāpēc, ka jūs nolēmāt: mana vērtība kā sievietei ir atkarīga no trim lietām. No tā, cik es nopelnu. No tā, vai strādāju ārpus mājām. Un no tā, vai gribu kļūt par māti.
Istabā neviens nebilda ne vārda.
— Un pat tad, ja es nepelnītu nevienu pašu eiro, — es turpināju, cenšoties runāt mierīgi, — pat tad, ja Jānis viens pats apmaksātu visu, kas mums ir, un pat tad, ja es nekad negribētu bērnus, jums tik un tā nebūtu tiesību pazemot mani manas ģimenes priekšā.
Ilze uz mirkli nolaida acis.
— Es negribēju tevi pazemot.
— Tad jums vajadzētu sev pajautāt, kāpēc tas tomēr sanāca.
Viņas pirksti ciešāk savilkās ap somiņas rokturi.
Pirmo reizi, kopš viņu pazinu, šķita, ka viņai nav gatavas atbildes. Ne asas piezīmes, ne aizvainota pārmetuma, ne frāzes, ar kuru sarunu pagriezt sev par labu.
Jānis pienāca man tuvāk.
Viņš mani neaizskāra un neko neteica.
Vienkārši nostājās blakus.
Un ar to pietika.
Ilze to pamanīja.
Vispirms viņa paskatījās uz savu dēlu.
Pēc tam uz mani.
Beigu beigās viņas balss kļuva daudz klusāka.
— Es nezināju, ka tu strādā.
— Tagad tas laikam ir noskaidrots.
— Un es arī nezināju, ka lēmums par bērniem ir jūsu abu lēmums.
Šoreiz atbildēja Jānis.
— Tāpēc, ka tu nekad nepajautāji. Tu pati izdomāji atbildi un noticēji tai.
Ilze vēl dažas sekundes stāvēja pie durvīm, it kā pati nespētu izlemt, vai aiziet vai palikt.
Tad viņa lēnām nolika somiņu atpakaļ uz krēsla.
Viņa neizgāja.
— Inese…
Es klusēju un gaidīju.
Bija redzams, cik grūti viņai ir izdabūt vārdus pār lūpām.
— Tas, ko es pateicu, nebija pareizi.
Neviens pie galda nepakustējās.
— Man nevajadzēja ar tevi tā runāt. Un vēl jo mazāk — visu acu priekšā.
Es skatījos uz viņu.
Tā nebija ideāla atvainošanās. Tajā nebija visu vārdu, kurus varbūt būtu gribējies dzirdēt.
Tomēr tā bija pirmā īstā atvainošanās, ko vienpadsmit gadu laikā no viņas biju saņēmusi.
— Paldies, — es pateicu.
Ilze īsi pamāja.
Tad viņa lēnām atgriezās pie galda.
Anna pabīdīja vienu krēslu sāņus, lai viņa varētu apsēsties.
Dažas nākamās minūtes visi sēdējām dīvainā klusumā. Likās, ka neviens īsti nezina, par ko pēc tādas sarunas vispār drīkst runāt.
Līdz Antons paskatījās galda vidū un nopūtās.
— Nu labi, — viņš sacīja. — Tagad, kad esam tikuši skaidrībā, kurš maksā kredītu, kurš strādā un kurš negrib bērnus… varbūt beidzot noskaidrosim arī to, kurš apēda pēdējo ābolkūkas gabalu?
Mēs visi reizē paskatījāmies uz tukšo šķīvi.
Andris lēnām pacēla roku.
— Es.
Anna viegli iesita viņam pa plecu.
Un, lai cik neticami tas šķita vēl pirms dažām minūtēm, pat Ilzes sejā parādījās vājš smaids.
Tomēr šīs pusdienas kaut ko bija izmainījušas.
Ne jau tāpēc, ka Ilze uzzināja, cik daudz es nopelnu.
Un arī ne tāpēc, ka viņa beidzot saprata — lēmums par bērniem nebija tikai mans, bet arī Jāņa lēmums.
Viss mainījās tādēļ, ka tajā svētdienā pirmo reizi visas ģimenes priekšā kļuva skaidrs: mūsu izvēlēm nav vajadzīga viņas atļauja.
Kopš tās dienas ikreiz, kad Ilze sāka teikumu ar:
— Nu, ja es būtu jūsu vietā…
Jānis pasmaidīja un mierīgi atbildēja:
— Bet tu neesi mūsu vietā, mammu.
Un visbiežāk ar to pilnīgi pietika.