„Tagad jūs,” Māris mierīgi sacīja. „Jūsu meita tikko skaidroja, ka laba ģimene vienmēr atbalsta cits citu. Cik lielu summu jūs pati plānojat ielikt viņas kāzās?”
Inese aizrijās ar elpu.
„Nu… es viņai dodu morālu atbalstu.”
„Es jautāju par naudu.”
„Man nav pienākuma svešiem cilvēkiem klāstīt savu finansiālo stāvokli.”
„Toties jūsu vedeklai, jūsuprāt, būtu jāatdod 35 000 eiro.”
Ineses seja vienā mirklī savilkās.
Jānis, sēdēdams man blakus, nolaida skatienu galdā, jo citādi viņš nebūtu spējis noslēpt smaidu.
Taču Māris vēl nebija pabeidzis.
Viņš palūdza Ilzei piezvanīt Andrim un ieslēgt skaļruni.
„Pasakiet viņam šādi,” Māris norādīja. „Finansējums tiks apstiprināts tikai tādā gadījumā, ja jūs abi apņematies vienu gadu vispirms dzēst savus parādus un sakārtot personīgos izdevumus. Tikai pēc tam varētu būt runa par naudu svinībām.”
Ilze, ne visai droši paskatījusies uz māti, tomēr piezvanīja.
Kad Andris izdzirdēja noteikumu, viņš neatstāja pat sekundi pārdomām.
„Gadu? Nu beidz, mīļā. Tad lai tava brāļa sieva vienkārši samaksā, kā sākumā bija paredzēts.”
Māris izslēdza skaļruni.
Inese kļuva sarkana līdz pat kaklam.
„Jūs tagad beidzot pateiksiet, dosiet mums to naudu vai ne?” viņa asi noprasīja.
Māris atvēra mapi, izņēma no tās vienu lapu un nolika priekšā Ilzei.
„Jā. Esmu pieņēmis lēmumu.”
Ilze tūlīt pastiepa roku pēc dokumenta.
Tomēr, pirms viņas pirksti paspēja pieskarties papīram, Māris pateica teikumu, pēc kura Inese sastinga kā iemūrēta.
„Vispirms es gribētu, lai Anna jums paskaidro, kas es patiesībā esmu.”
Tas, ko viņas uzzināja pēc tam, pārvērta sapņu kāzas par tādu ģimenes kaunu, ko vēl ilgi neviens nespēja aizmirst.
Ilze apjukusi paskatījās uz mani.
„Ko tas nozīmē — kas viņš patiesībā ir?”
Inese lēnām pagrieza galvu manā virzienā.
Viņas sejas izteiksme mainījās pakāpeniski.
Vispirms tajā bija ziņkāre.
Pēc tam aizdomas.
Un visbeidzot parādījās tas skatiens, kuru es pazinu pārāk labi.
Tas pats skatiens, kas viņai uzradās ikreiz, kad viņa saprata — notikumi vairs nenotiek pēc viņas scenārija.
Māris atgāzās krēslā.
„Lūdzu, Anna.”
Es dziļi ievilku elpu.
„Nav nekādas programmas, kas finansē kāzas.”
Ilze vairākas reizes samirkšķināja acis.
„Ko?”
„Māris ir mans draugs un arī manas aģentūras klients. Es viņam izstāstīju, ko jūs izdarījāt.”
Inese pielēca kājās.
„Tātad jūs mums izlikāt slazdu?!”
„Nē,” es atbildēju. „Es jums piedāvāju tieši to pašu, ko jūs prasījāt no manis, — sveša cilvēka naudu, kuras nopelnīšanā jūs pašas neesat ieguldījušas neko. Vienīgā atšķirība ir tā, ka Māris vēlējās saprast, vai jums šī palīdzība tiešām ir vajadzīga un ko jūs pašas esat gatavas darīt lietas labā.”
„Tu mūs pazemoji!”
Māris viegli piesita ar pildspalvu pie galda.
„Atvainojiet, Ineses kundze, bet neviens jūs ar varu šurp neatveda.”
„Jūs mūs piemānījāt!”
„Es jums neapsolīju ne centa,” Māris mierīgi paskaidroja. „Jūsu vedekla vienīgi pateica, ka pazīst cilvēku, kurš, iespējams, varētu palīdzēt. Jūs izdzirdējāt vārdus “bezmaksas nauda” un ieradāties bez vilcināšanās.”
Ilze sāka raudāt.
„Tas ir nežēlīgi.”
Jānis, kurš līdz tam bija klusējis, beidzot ierunājās.
„Nežēlīgi bija četrdesmit radinieku priekšā paziņot, ka Anna samaksās 35 000 eiro par kāzām, pirms vispār pajautājāt, vai viņa tam piekrīt.”
Ilze ieurbās viņā ar skatienu.
„Es esmu tava māsa!”
„Tieši tā,” Jānis sacīja. „Tu esi mana māsa. Nevis mana meita.”
„Un ko tas maina? Tas nozīmē, ka tu nevari man palīdzēt?”
„Palīdzēt cilvēkam un pilnībā viņu uzturēt ir divas dažādas lietas.”
Inese īsi, sausi iesmējās.
„Paskatieties uz viņu. Tagad viņš jau runā tāpat kā viņa.”
Šis teikums Jānī kaut ko pārslēdza.
Viņš piecēlās.
„Nē, mammu. Es runāju kā pieaudzis cilvēks.”
Telpā iestājās pilnīgs klusums.
Es pazinu savu vīru.
Viņš bija mierīgs cilvēks. Viņš izvairījās no ģimenes konfliktiem, un gadiem ilgi viņš bija piekāpies sīkumos tikai tāpēc, lai nesāktos kārtējais strīds ar māti.
Bet šoreiz viņš neatkāpās ne par soli.
„Tu gadiem esi prasījusi naudu no Annas un saukusi to par ģimenes atbalstu. Kad tētis slimoja, viņa maksāja par viņa zālēm. Viņa bez maksas noorganizēja tavas sešdesmit gadu jubilejas svinības. Viņa atrada pakalpojumu sniedzējus Kamilas piecpadsmitās dzimšanas dienas ballītei. Mēs aizdevām Ilzei naudu, lai viņa varētu nomainīt mašīnu, un viņa to nekad neatdeva. Un tagad pēkšņi Annai esot pienākums apmaksāt arī kāzas tikai tāpēc, ka viņa labi pelna.”
Ilze nolaida acis.
Inese atcirta:
„Ģimenē tā dara.”
„Tad pasaki man, cik daudz maksāsi tu pati.”
„Es jau teicu, ka man nekā nav.”
„Un Ilze?”
Mana svainīte sakrustoja rokas uz krūtīm.
„Mēs tikai sākam kopdzīvi.”
„Andris?”
„Viņam ir savi projekti.”
„Tātad trīs pieauguši cilvēki kopā kāzām ir gatavi ieguldīt tieši nulle eiro, bet vienlaikus nolēmuši, ka ceturtajam pieaugušajam cilvēkam jāsamaksā 35 000.”
Neviens neatbildēja.
Māris viegli pasmaidīja.
„Tieši tāpēc es vienmēr uzdodu jautājumus, pirms ieguldu kādā uzņēmumā. Cilvēki ļoti daudz par sevi pasaka brīdī, kad viņiem jāizskaidro, ko viņi vēlas darīt ar svešu naudu.”
Inese pagrāba savu somu.
„Nāc, Ilze. Mums ar šiem cilvēkiem vairs nav nekā kopīga.”
Taču pie pašām durvīm viņa apstājās un pavērsa pirkstu pret mani.
„Es tev pateikšu vienu, Anna. Pēc šī visa tu man vairs neesi ģimene.”
Es nezinu, kādu reakciju viņa gaidīja.
Varbūt viņa domāja, ka es sākšu raudāt.
Ka lūgšos viņai piedošanu.
Ka atvainošos par to, ka uzdrošinājos aizstāvēt savu naudu.
Tā vietā es pateicu:
„Tad ceru, ka no šī brīža pie manis vairs nenonāks arī ģimenes rēķini.”
Māris skaļi iesmējās.
Inese ar rāvienu atvēra durvis.
„Tu esi auksta un aprēķinātāja.”
„Es esmu pasākumu organizatore,” es atbildēju. „Aprēķini burtiski ir daļa no mana darba.”
Viņas aizgāja.
Es toreiz nodomāju, ka ar to viss būs beidzies.
Es kļūdījos.
Pēc divām stundām sāka pienākt pirmās ziņas.
Pirmā uzrakstīja Jāņa tante Monika.
„Vai taisnība, ka tu apsolīji samaksāt par kāzām un pēc tam speciāli pazemoji Ilzi?”
Tad pienāca ziņa no brālēna Jāviera.
„Runā, ka tu esot aizvedusi savu vīramāti pie kaut kāda bagātnieka, lai jūs abi varētu par viņu pasmieties.”
Pēc tam rakstīja viena no Jāņa māsīcām.
„Kāpēc tev vajadzēja tā rīkoties? Ja tev ir nauda, tu taču varēji palīdzēt.”
Tajā brīdī es sapratu Ineses plāna otro daļu.
Viņa jau bija izstāstījusi savu notikumu versiju.
Pēc viņas stāstītā, es pati labprātīgi biju piedāvājusies noorganizēt kāzas, vēlāk pēkšņi pārdomājusi un beigās piesaistījusi bagātu vīrieti, lai tas viltus sarunā izsmietu Inesi un Ilzi.
Viņas versijā ļoti ērti nebija pieminēta rezervācija, ko viņa bija veikusi manas firmas vārdā.
Tajā neparādījās arī 35 000 eiro, kurus viņa bija apsolījusi bez manas piekrišanas.