Mana vīramāte visu radu priekšā paziņoja, ka man būšot jāapmaksā manas vīra māsas kāzas — 35 000 eiro vērtībā. Viņa pat nebija pajautājusi, vai es tam piekrītu. Kad atteicos, viņa nosauca mani par savtīgu un aiz manas muguras pat rezervēja svinību vietu uz mana uzņēmuma vārda. Es ar viņu nestrīdējos. Tā vietā piekritu iepazīstināt viņas ar it kā dāsnu labdari… taču pašā sarunas vidū līgavaiņa telefons pēkšņi sāka zvanīt.
1. daļa
„Es jau visiem radiem esmu pateikusi, ka tu samaksāsi par Ilzes kāzām. Tāpēc, lūdzu, nepadari mani tagad par meli.”
Tie bija pirmie vārdi, ko mana vīramāte Inese izmeta, tiklīdz pārkāpa mūsu dzīvokļa slieksni Ventspilī.
Viņa to pateica tik ikdienišķā balsī, it kā runa būtu par pienākušu komunālo rēķinu, nevis par to, ka viņa tikko bija izrīkojusies ar maniem ietaupījumiem, mani par to pat neinformējot.
Aiz viņas parādījās mana vīra māsa Ilze. Viņas sejā bija plats, pašapmierināts smaids.
„Es precos!” viņa iesaucās un pacēla roku, lai man parādītu sīku gredzentiņu.
Es paskatījos uz savu vīru Jāni.
Mēs bijām laulībā jau septiņus gadus. Šo gadu laikā bijām pārdzīvojuši dzimšanas dienas, kas beidzās ar radu ķīviņiem, Ziemassvētkus, kuros Inese vienmēr noteica, kurš šoreiz esot „nodevis ģimeni”, un arī aizdevumus Ilzei, ko viņa nekad neatdeva.
Tomēr šis pārspēja visu iepriekšējo.
„Apsveicu,” es sacīju. „Ar ko tu precies?”
„Ar Andri.”
Es viņu zināju. Andris piegādāja sūtījumus caur kādu lietotni un jau trīs gadus visiem stāstīja, ka tūlīt, tūlīt palaidīšot „revolucionāru platformu”, kas mainīšot tirgu.
„Un kad plānotas kāzas?” es pajautāju.
Inese iekārtojās manā viesistabā tā, it kā tā būtu viņas pašas māja.
„Martā. Mēs gribam kaut ko gaumīgu un elegantu. Dārzu, trīs ēdienu vakariņas, fotogrāfus, dzīvo mūziku, dīdžeju, desertu galdu, aukstās dzirksteles… Apmēram divsimt viesu.”
Es pasākumus organizēju jau vienpadsmit gadus.
Un ļoti labi zināju, cik šāda vēlēšanās maksā.
„Protams,” es mierīgi atbildēju. „Rīt sagatavošu jums tāmi. Tā kā esat ģimene, savai darba atlīdzībai varu piemērot desmit procentu atlaidi.”
Inese iepleta acis.
„Tāmi?”
Ilzes smaids pazuda vienā mirklī.
„Anna, neāksties. Tu taču nopietni negrasies mums prasīt naudu.”
„Tieši to es grasos darīt. Jo tā ir mana profesija.”
Inese ar plaukstu iesita pa galdu.
„Bet tev viņai kāzas ir jāuzdāvina!”
Uz dažām sekundēm es pat apjuku. Man šķita, ka esmu kaut ko pārklausījusies.
„Ko, lūdzu?”
„Tu no mums visiem pelni vislabāk,” viņa turpināja, it kā tas būtu pašsaprotams arguments. „Jānis ir maiņas vadītājs rūpnīcā, tev ir sava aģentūra, tu pazīsti visus piegādātājus un pakalpojumu sniedzējus. Turklāt tev pašai tas nāks par labu. Varēsi teikt, ka esi organizējusi šīs kāzas. Bezmaksas reklāma!”
Jutu, kā man sejā sakāpj karstums.
„Un restorāns, domājams, arī pieņems ‘reklāmu’ kā samaksu?”
„Ak, Anna,” Inese nopūtās. „Tev tiešām viss vienmēr grozās tikai ap naudu.”
Tad iejaucās Jānis.
„Mammu, pietiek. Ja Ilze un Andris grib lielas svinības, lai viņi paši par tām arī maksā.”
Inese palūkojās uz viņu tā, it kā viņš būtu izdarījis ko nepiedodamu.
„Kopš tu apprecējies ar viņu, tu par savu īsto ģimeni vairs vispār nedomā.”
Ilze tajā brīdī izvilka telefonu.
„Nu tad mums ir problēma. Mamma jau visiem paziņoja.”
Viņa pagrieza pret mani ģimenes čatu.
Inese tur bija ierakstījusi:
„Ģimene, gatavojieties! Anna un Jānis uzdāvina Ilzei tādas kāzas, kādas viņa ir pelnījusi. Apmēram 35 000 eiro! Tas būs neaizmirstami!”
Zem ziņas bija vairāk nekā četrdesmit apsveikumu.
Taču pats nepatīkamākais pienāca pēc dažām sekundēm.
Manā e-pastā iekrita vēstule no dārgākās dārza svinību vietas, ar kuru mans uzņēmums regulāri sadarbojās.
„Apstiprinām Ineses Kalniņas kundzes veikto rezervācijas pieprasījumu uzņēmuma ‘Annas Bērziņas pasākumi’ vārdā. Neapmaksāta priekšapmaksa: 6 000 eiro.”
Mana vīramāte pasmaidīja.
„Redzi? Tagad tu vairs tāpat nevari atkāpties.”
Tieši tajā brīdī es sapratu — ar vienkāršu „nē” šeit vairs nepietiks.
Inese vēl pat nenojauta, kas viņu sagaida tālāk.
2. daļa
Nākamajā rītā es piezvanīju uz svinību vietu, atcēlu neatļauti veikto rezervāciju un lūdzu turpmāk bloķēt jebkādus rezervācijas pieprasījumus mana uzņēmuma vārdā, ja tie nenāk tieši no manis.
Pēc tam sameklēju Māra Ozoliņa numuru.
Māra kungs reiz bija viens no maniem labākajiem klientiem.
Viņam bija nedaudz pāri sešdesmit. Savu turību viņš bija ieguvis, būvējot tirdzniecības centrus, un viņam bija divas patiesas kaislības: nepiedienīgi dārga kafija un augstprātīgu cilvēku nolikšana pie vietas.
Kad biju viņam izstāstījusi visu notikušo, klausulē uz trim sekundēm iestājās klusums.
Tad viņš skaļi iesmējās.
„Atved abas rīt pie manis.”
Tajā pašā pēcpusdienā es piezvanīju Inesei un Ilzei.
„Es pazīstu vienu uzņēmēju, kurš mēdz palīdzēt jauniem pāriem,” es sacīju. „Reizēm viņš pat pilnībā finansē kāzas.”
Ilzes acis uzreiz iemirdzējās.
„Pilnībā? Tiešām pilnībā?”
„Līdz 50 000 eiro, ja viņš uzskata, ka pāris to ir pelnījis.”
Inese gandrīz pielēca kājās no dīvāna.
„Es taču zināju, ka ar tevi var sarunāt kā ar saprātīgu cilvēku!”
Es viņas brīdināju, ka Māris esot mazliet ekscentrisks un ar kandidātiem vienmēr runājot personīgi.
Nākamajā dienā mēs ieradāmies viņa birojā Rīgā.
Tumša koka mēbeles.
Ādas krēsli.
Gleznas pie sienām.
Un milzīga fotogrāfija, kurā Māris spieda roku kādam bijušajam uzņēmēju asociācijas prezidentam.
Ilze sakārtoja matus un iztaisnoja muguru.
Inese uzlika sejā savu visaristokrātiskāko smaidu.
Māris ienāca kabinetā, pat nepapūloties viņas sveicināt.
„Tātad jūs vēlaties, lai svešs cilvēks apmaksā jūsu kāzas.”
Inese saviebās.
„Es gan to tā neformulētu.”
„Es formulētu tieši tā.”
Viņš apsēdās savā krēslā.
„Man ir viens noteikums. Es nedāvinu naudu cilvēkiem, kuri nespēj pierādīt, ka ir gatavi uzņemties atbildību. Pirmais uzdevums. Ilze, trīs minūšu laikā pārdodiet man sava līgavaiņa it kā ģeniālo biznesa ideju.”
Ilze nobālēja.
„Tā ir lietotne.”
„Kam tieši?”
„Nu… lai piegādes būtu ērtākas.”
„Tātad kaut kas līdzīgs tām divdesmit lietotnēm, kas jau pastāv?”
Kabinetā iestājās klusums.
„Otrais uzdevums,” Māris turpināja. „Budžeta plānošana.”
Viņš pasniedza Ilzei lapu.
„Jūsu rīcībā mēnesī ir 1 250 eiro. Īre, pārtika, transports, komunālie maksājumi, uzkrājumi — un 4 000 eiro parāds. Sadaliet naudu.”
Ilze rakstīja veselas desmit minūtes.
Četrsimt eiro viņa bija paredzējusi sadaļai „iziešana, drēbes un nagi”.
Uzkrājumiem:
nulle.
Māris pacēla vienu uzaci.
Tad viņš lēnām pagriezās pret Inesi.
Tagad pienāca viņas kārta atbildēt par to, cik daudz „ģimenes pienākums” patiesībā ir vērts.