Protams, viņa bija noklusējusi arī to, ka Andris daudz labprātāk ļautu man apmaksāt viņu izdevumus, nekā pats uzņemtos atbildību par saviem parādiem.
„Neatbildi,” Jānis mani klusi palūdza.
Taču vienpadsmit gadu laikā, strādājot pasākumu organizēšanā, es biju iemācījusies vienu lietu: ja baumas reiz ir palaistas starp diviem simtiem cilvēku, klusēšana ne vienmēr tās aptur. Reizēm klusums tikai dod tām vairāk vietas izplesties.
Es atvēru ģimenes čatu.
Trīsdesmit astoņas ziņas.
Inese bija uzrakstījusi:
„Patiesībā es negribēju neko teikt, jo man joprojām ir ļoti sāpīgi. Bet Anna noveda manu meitu līdz asarām un izturējās pret mums tā, it kā mēs būtu ubadzes.”
Es atbildēju tikai ar vienu teikumu:
„Tā kā šī tēma jau tiek apspriesta, pievienošu pilnu informāciju, lai nerastos pārpratumi.”
Vispirms es nosūtīju ekrānuzņēmumu ar Ineses ziņu, kurā viņa bija paziņojusi, ka es apmaksāšot kāzas.
Pēc tam pievienoju e-pastu no svinību vietas, kurā skaidri bija redzams, ka rezervācija veikta uz mana uzņēmuma vārda.
Un beigās uzrakstīju:
„Es nekad neesmu solījusi apmaksāt nekādas kāzas. Kad no manis tika prasīts bez maksas organizēt visu pasākumu un segt visas izmaksas, es piedāvāju sagatavot parastu, oficiālu tāmi. Mana vīramāte pati izvēlējās izplatīt pavisam citu informāciju.”
Sarunas video ar Māri es nenosūtīju.
Vēl ne.
Apmēram piecas minūtes čatā valdīja pilnīgs klusums.
Tad ierakstīja mans vīratēvs Ernests. Viņš jau gadiem bija šķīries no Ineses, tomēr joprojām atradās ģimenes grupā.
„Tu bez atļaujas rezervēji vietu Annas firmas vārdā?”
Inese atbildēja:
„Es zināju, ka viņa to spēs nokārtot.”
Ernests uzrakstīja:
„Tas neatbild uz manu jautājumu.”
Māsīca, kura pirms brīža mani bija vainojusi, izdzēsa savu iepriekšējo ziņu.
Pēc brīža viņa piebilda:
„Labi… ar šādu kontekstu viss tiešām izskatās pavisam citādi.”
Un tad parādījās Andris.
„Es nezināju, ka Inese tā izdarīja.”
Ilze nekavējoties atbildēja:
„Andri, aizveries!”
Tas viņām bija daudz postošāk par jebko, ko es pati būtu varējusi izplānot.
Jo tajā brīdī viņi sāka strīdēties visas ģimenes acu priekšā.
Andris paskaidroja, ka sākumā viņš esot ierosinājis vienkārši salaulāties dzimtsarakstu nodaļā un pēc tam aiziet paēst ar kādiem četrdesmit tuvākajiem cilvēkiem.
Ilze atcirta, ka viņa netaisoties precēties tā, „it kā būtu nabaga”.
Andris pajautāja, kas tieši ir apkaunojošs tajā, ka cilvēki tērē tikai tik, cik patiesībā var atļauties.
Tad iejaucās Inese un paziņoja, ka viņas meita tomēr esot pelnījusi kaut ko „savam līmenim atbilstošu”.
Un tieši tad mans vīratēvs uzdeva ideālo jautājumu:
„Kādam līmenim, Inese? Tam līmenim, ko apmaksā citi cilvēki?”
Jānis iesmējās tik skaļi, ka gandrīz izlēja kafiju.
Vakarā man piezvanīja Ilze.
Es necēlu.
Viņa zvanīja vēlreiz.
Trešajā reizē tomēr atbildēju.
„Ko tu gribi?”
„Izdzēs ekrānuzņēmumus.”
„Kāpēc?”
„Tāpēc, ka tagad visi par mums smejas.”
„Es neko neizdomāju.”
„Bet tu varēji to nokārtot privāti!”
„Es mēģināju to risināt privāti, kad jūs abas bijāt pie manis mājās. Jūs pašas to padarījāt publisku, pirms vispār pajautājāt, ko es par to domāju.”
Viņa apklusa.
Pēc tam Ilze pateica ko tādu, ko es atceros vēl šodien.
„Tu vienkārši nesaproti, kā tas ir, kad visām tavām draudzenēm ir bijušas skaistas kāzas, bet tu zini, ka pati neko tādu nevari atļauties.”
Pirmo reizi kopš visa šī murga sākuma viņas balsī nebija augstprātības.
Tur bija kauns.
Un tieši tāpēc arī mana balss kļuva mierīgāka.
„Ilze, nav nekā slikta tajā, ka tu vēlies skaistas kāzas. Nepareizi ir uzskatīt, ka kādam citam tās jāapmaksā tikai tāpēc, lai tev nebūtu jāsamierinās ar to, ko tu patiesībā vari atļauties.”
„Bet tu taču varētu samaksāt.”
„Jā.”
„Tad es nesaprotu, kāpēc tu negribi.”
Šis viens teikums pateica visu.
„Tāpēc, ka spēja kaut ko apmaksāt nenozīmē pienākumu to darīt.”
Viņa neatbildēja.
Es turpināju.
„Kad mēs ar Jāni precējāmies, arī es gribēju lietas, ko mēs nevarējām atļauties. Mūsu kāzās bija piecdesmit astoņi viesi. Nebija nekādu greznu dārzu. Kleitu es nopirku izpārdošanā. Fotogrāfs bija draudzenes studiju biedrs. Mēs krājām gandrīz gadu.”
„Bet tagad tev ir nauda.”
„Tāpēc, ka vienpadsmit gadus es strādāju brīvdienās, kamēr citi gāja izklaidēties. Tāpēc, ka Ziemassvētku vakarā es jaucu nost skatuves dekorācijas. Tāpēc, ka trijos naktī runāju ar piegādātājiem un risināju problēmas. Tāpēc, ka piecus gadus gandrīz katru nopelnīto eiro ieguldīju atpakaļ savā uzņēmumā.”
Ilze dziļi ievilka elpu.
„Mamma teica, ka 35 000 eiro tev neesot nekas īpašs.”
Es rūgti iesmējos.
„Tavai mātei nav ne mazākās nojausmas, cik man ir naudas.”
Pēc tam viņa ilgi klusēja.
Un tieši tajā brīdī es sapratu vēl satraucošāku lietu.
Inese nebija tikai apsolījusi manu naudu.
Viņa gadiem bija iestāstījusi savai meitai, ka es esmu kaut kas līdzīgs ģimenes bankomātam.
Trīs dienas vēlāk Ilze ieradās manā birojā.
Šoreiz viena.
Bez Ineses.
Viņa apsēdās man pretī un nolika uz galda mapi.
„Andris grib atcelt lielās kāzas.”
„Man tas šķiet saprātīgi.”
„Es to negribēju.”
„To es sapratu.”
„Mēs pamatīgi sastrīdējāmies.”
Mapē atradās izmaksu tāmes.
Svinību vieta: 14 000 eiro.
Ēdināšana: 9 500 eiro.
Dekorācijas: 4 250 eiro.
Foto un video: 2 400 eiro.
Kleita: 3 100 eiro.
Mūzika un izklaide: 3 750 eiro.
Kopā tas jau pārsniedza 35 000 eiro, turklāt vēl nebija pieskaitīti vairāki citi izdevumi.
„Zini, cik mums ir iekrāts?” viņa pajautāja.
Es papurināju galvu.
„1 700 eiro.”
Es neko neteicu.
Ilze nolaida acis.
„Kad es skatos uz šiem skaitļiem, tas izklausās pilnīgi neprātīgi.”
„Jo tā arī ir.”
„Mamma teica, ka tu dabūšot atlaides un beigās gandrīz viss varēšot sanākt par velti.”
„Nav tāda ‘par velti’. Ja pakalpojuma sniedzējs man iedod atlaidi, viņš atsakās no daļas savas peļņas. Ja es tavai kāzu dienai izspiežu divdesmit pakalpojumus kā personīgus labumus, beigās par to tik un tā kāds samaksā.”
Viņa ilgi skatījās uz cipariem.
„Andris grib kaut ko vienkāršu. Dzimtsarakstu nodaļa, vakariņas, mūzika. Viss.”
„Un tu?”
Viņai vajadzēja krietnu brīdi, lai atbildētu.
„Es gribēju pierādīt, ka arī man var būt kaut kas iespaidīgs.”
Lūk, tā arī bija patiesība.
Viņa patiesībā negribēja kāzas.
Viņa gribēja fotogrāfiju, kas citiem liktu noticēt, ka viņas dzīve ir veiksmīgāka, nekā tā bija patiesībā.