Vai arī kā pie draugiem. Tā, kā dara visi normāli cilvēki.
— Un ja man paliek slikti? Ja es saslimstu?
— Tad tu piezvani un pasaki: “Man ir slikti.” Un mēs paši atbrauksim tev pakaļ. Bet, ja tas būs kārtējais “es tikai uz minūtīti ieskrēju” bez iepriekšēja zvana, durvis paliks aizslēgtas.
Ilze otrā galā sāka skaļi raudāt.
— Tu mani nodevi… viņas dēļ!
— Es tevi nenododu, mammu, — Jānis atbildēja noguruši, bet mierīgi. — Es izvēlos savu ģimeni. To ģimeni, kuru pats esmu izveidojis. Ja tev ar to ir grūti samierināties, tā ir tava izvēle. Taču noteikumi no šī brīža būs tieši tādi.
Viņš pārtrauca sarunu, nolika telefonu uz galda un paskatījās uz Annu.
— Tas viss? — viņš klusi pajautāja.
— Gandrīz, — Anna piecēlās un apsēdās viņam līdzās. — Ir vēl viens noteikums. Pats svarīgākais.
— Kāds?
— Ja kāds no taviem radiem atkal pārkāps robežas, es vairs nestrīdēšos un neko nepierādīšu. Es vienkārši aiziešu. Uz dienu. Uz nedēļu. Uz mēnesi. Bez paskaidrojumiem. Lai tu saprastu, kā tas ir, kad tavās mājās lēmumus pieņem citi.
Jānis satvēra viņas plaukstu. Pirksti viņam bija ledaini.
— Es sapratu, Anna. Tieši šodien. Kad mamma zvanīja un kliedza, es pirmo reizi pēc ļoti ilga laika sajutu kaunu. Ka es pats to visu pieļāvu. Piedod man.
Anna pielika pieri pie viņa pieres.
— Es negribu, lai tu izvēlies starp mani un savu mammu. Es gribu, lai tu izvēlies mūs. Un lai iemāci viņiem cienīt šo izvēli.
Jānis apskāva viņu tik cieši, ka uz mirkli kļuva grūti elpot.
— Iemācīšu. Apsolu.
Pagāja mēnesis.
Sākums nebija viegls. Ilze veselu nedēļu vispār nezvanīja — viņa bija apvainojusies līdz sirds dziļumiem. Pēc tam tomēr piezvanīja un sausā balsī pajautāja, vai sestdien drīkst atnākt uz divām stundām un atnest kāpostu pīrāgu. Viņa ieradās precīzi laikā. Bez maisiem, katliem un burciņām. Pasēdēja, klusējot padzēra tēju un devās prom. Pie sliekšņa viņa tikai klusi noteica:
— Paldies, ka mani uzņēmāt.
Sandra pieteicās pēc nedēļas. Viņa atnāca viena pati, ar veikalā pirktu kūku. Sēdēja virtuvē, šūpoja kājas, līdz pēkšņi pajautāja:
— Anna, vai es reizēm drīkstu pie jums nomazgāties dušā? Mums uz divām nedēļām atslēgts siltais ūdens.
— Drīksti, — Anna atbildēja. — Bet tikai tad, ja man nav dežūras vai darba zvana. Un tu iepriekš pabrīdini.
— Sarunāts, — Sandra pasmaidīja. Šoreiz patiešām sirsnīgi.
Tante Daiga pati piezvanīja un apvaicājās, vai var uz stundiņu ieskriet. Viņa atnesa marinētus gurķus, apsēdās virtuvē, pažēlojās par asinsspiedienu un pēc tam aizgāja mājās. Atslēgu neviens atpakaļ neprasīja.
Un tad notika tas, no kā Anna bija baidījusies visvairāk.
Oktobra vidū Ilzi aizveda uz slimnīcu — spiediens bija uzlēcis līdz divsimt. Jānis tūlīt pat aizbrauca pie viņas, un Anna sekoja viņam ar termosu un siltu pledu. Viņa visu nakti nosēdēja gaitenī, kamēr vīramātei laida sistēmu.
No rīta Ilze atvēra acis, ieraudzīja vedeklu, un viņas sejā parādījās kaut kas pavisam jauns. Ne aizvainojums. Ne stūrgalvība. Pateicība.
— Anna… — viņa nočukstēja. — Paldies, ka atnāci.
— Mēs taču esam ģimene, — Anna vienkārši atbildēja.
Un Ilze pirmo reizi pa visiem šiem gadiem tikai pamāja. Bez iebildumiem. Bez pārmetumiem.
No tās dienas viss sāka mainīties. Ne uzreiz. Ne kā filmās, vienā brīdī un uz visiem laikiem. Bet tomēr mainījās.
Ciemošanās kļuva retāka, toties siltāka. Pīrāgus Ilze vairs nenesa katru reizi, tikai svētkos. Par atslēgām neviens vairs neieminējās.
Decembrī, kad Anna uzzināja, ka ir stāvoklī, Jānis vispirms to pateica savai mātei. Un, kad Ilze ieradās norunātajā dienā, viņa nolika uz galda mazu, tamborētu zīdaiņa zābaciņu pāri.
— Es sāku darināt, — viņa sacīja nedroši. — Ja jūs atļaujat.
Anna paskatījās uz viņu, tad uz Jāni un atkal uz vīramāti.
— Atļaujam, — viņa pasmaidīja. — Un vēl piedāvājam tēju. Ar kūku.
Tajā mirklī Anna beidzot saprata: robežas nav mūri. Tās ir durvis, kas atveras tikai tiem, kuri ir iemācījušies pieklauvēt.
Un viņi bija iemācījušies.