Atslēgas viņam vairs nebija, un dzīvoklī viņš netika uzreiz — Anna neatvēra kāpņu telpas durvis, kamēr pa domofonu nesadzirdēja viņa balsi. Līdz devītajam stāvam Jānis uzkāpa kājām. Kad viņš parādījās durvīs, viņš smagi elpoja, mati bija salijuši, bet rokā — pārtikas maisiņš: piens, maize un Annas mīļākais zemeņu jogurts. It kā ar šiem niekiem būtu iespējams salīmēt visu, kas bija saplīsis.
— Anna… — viņš iesāka jau no sliekšņa, taču viņa tikai pacēla plaukstu, liekot apklust.
— Vispirms slēdzenes, — Anna pateica mierīgi. — Rīt desmitos atnāks meistars. Būs divi jauni atslēgu komplekti. Viens tev, otrs man. Taviem radiniekiem atslēgu vairs nebūs.
Jānis bez vārdiem pamāja. Viņš iegāja viesistabā, apsēdās uz dīvāna un nolika maisiņu pie kājām. Kādu brīdi viņš skatījās logā, pa kura stiklu lejup slīdēja lietus lāses.
— Mamma zvanīja trīs reizes, — viņš beidzot klusi noteica. — Raud. Saka, ka tu viņu esot pazemojusi visas mājas priekšā. Sandra uzrakstīja, ka tu esot psihopāte. Tante Daiga tikai pajautāja, vai mēs vēl esam dzīvi.
Anna apsēdās viņam pretī un sakrustoja plaukstas klēpī.
— Es nevienu nepazemoju. Es aizstāvēju sevi. Un arī tevi.
— Mani? — Jānis rūgti iesmējās. — No kā tad?
— No tā, ka kādu dienu tu pārnāktu mājās un te vairs nebūtu ne sievas, ne bērna, kuru mēs plānojam. Jo es vienkārši saliktu mantas un aizietu. Bez paskaidrojumiem. Tā, kā cilvēki mēdz darīt, kad pacietība ir izsmelta līdz pēdējai pilītei.
Jānis pacēla acis. Tajās bija viss reizē — nogurums, apjukums un bailes.
— Es nezināju, ka tev tas ir tik smagi, — viņš atzinās. — Tiešām nezināju. Man likās, tu… nu, ka tu esi mierīga, pacietīga, ka tu tiec galā.
— Es izturēju trīs gadus, Jāni. Trīs. Gadus. Katru dienu. Kamēr tu esi darbā, es šeit viena pati tieku galā ar jūsu “mēs tikai uz minūtīti” viesiem. Kamēr tu atkārto, ka “tie taču radinieki”, es mazgāju svešu cilvēku traukus un smaidu, jo negribu tevi sāpināt.
Viņš nolaida skatienu.
— Es biju muļķis, — Jānis vienkārši pateica.
— Nē. Tu esi pieradis, ka tev visu piedod. Un tava mamma ir pieradusi, ka viņai viss ir atļauts. Bet es… es vairs negribu būt tā, kura piedod vienmēr un visu.
Klusums starp viņiem bija smags, tomēr tajā nebija naidīguma. Drīzāk tas atgādināja brīdi pēc negaisa, kad gaiss beidzot kļūst tīrāks.
— Ko tu piedāvā? — viņš pēc brīža pajautāja.
— Noteikumus. Skaidrus un visiem vienādus. Un tos pateiksi tu, jo tā ir tava ģimene.
Jānis pamāja.
— Saki.
Anna atvēra atvilktni un izņēma papīra lapu. Viņa to bija uzrakstījusi dienas laikā, gaidot gan meistara zvanu, gan viņa atgriešanos.
— Pirmais. Atslēgas ir tikai mums abiem.
Otrais. Ciemos drīkst nākt tikai pēc iepriekšējas vienošanās, vismaz dienu iepriekš.
Trešais. Ja es strādāju, tas nozīmē, ka manis mājās nav — pat tad, ja fiziski sēžu tepat pie galda.
Ceturtais. Ja kāds atnāk ciemos, viņš pats atnes ēdienu vai to pasūta. Es vairs neesmu pavāre pēc izsaukuma.
Piektais. Apciemojumi — ne biežāk kā divas reizes mēnesī. Un ne ilgāk par trim stundām, ja es tajā brīdī esmu mājās viena.
Jānis klusēdams izlasīja lapu. Tad pacēla skatienu.
— Stingri.
— Stingri ir tad, kad darba dienas vidū dzīvoklī iebrāžas četri cilvēki un pieprasa pusdienas, — Anna atbildēja. — Tas, ko es uzrakstīju, ir vienkārši taisnīgi.
Viņš salocīja lapu uz pusēm, pēc tam vēlreiz.
— Es piezvanīšu mammai. Tagad. Tavā klātbūtnē.
Anna to nebija gaidījusi. Viņa domāja, ka viņš mēģinās novilkt laiku, pierunāt viņu mīkstināt prasības vai meklēt kādu miglainu kompromisu. Taču Jānis izņēma telefonu, ieslēdza skaļruni un piezvanīja mātei.
— Jāni, beidzot! — Ilzes balss jau pirmajā sekundē pārvērtās aizvainotā, raudulīgā saucienā. — Tu vispār iedomājies, kā viņa ar mani izrīkojās? Es taču visu mūžu viņu esmu mīlējusi kā savu meitu…
— Mammu, — Jānis viņu pārtrauca stingri. — Klausies uzmanīgi un nepārtrauc. No šodienas būs šādi noteikumi.
Un viņš nolasīja visu līdz pēdējam punktam. Bez mīkstinājumiem. Bez “varbūt”. Bez atrunām. Vienkārši, skaidri un mierīgi.
Otrā klausules galā vispirms iestājās klusums. Tad atskanēja šņuksti.
— Tātad tagad man pie pašas dēla būs jāpiesakās uz pieņemšanu?
— Jā, mammu. Tāpat kā pie ārsta.