Istabas durvis pavērās tikai šaurā spraugā. Pa to iekšā pabāza galvu Sandra.
— Anna, tev nav iPhone lādētāja? Manējais ir nosēdies…
Anna ar plaukstu parādīja tik skaidri, cik vien iespējams: klusumu, esmu sapulcē. Sandra tikai paraustīja plecus un čukstēja tā, ka dzirdēt varēja arī kaimiņi:
— Mēs netraucēsim. Pasēdēsim virtuvē.
Pēc piecām minūtēm dzīvokli jau bija pārņēmis ceptas vistas aromāts. Pēc vēl dažām — pie durvīm atskanēja klauvējiens.
— Anna, kur jums ir lielā panna? Mazo es nekur neatrodu.
Anna izslēdza mikrofonu, kamerā klusi pateica pāris vārdus kolēģiem un izgāja gaitenī.
— Ilze, es šobrīd piedalos sapulcē. Ļoti svarīgā sapulcē.
— Jā, jā, es redzu, — vīramāte atmeta ar roku. — Man tikai vista jāapgriež uz otru pusi, tas arī viss.
Un tad pienāca brīdis, kad viss salūza.
Anna stāvēja durvīs ar austiņām ap kaklu. Datora ekrānā mirgoja ziņa no projekta vadītāja. Virtuvē — Ilze, Sandra un tante Daiga — visas trīs skatījās uz viņu tā, it kā viņa būtu svešs cilvēks savās mājās.
— Lūdzu, ejiet prom, — Anna atkārtoja. Šoreiz viņas balss vairs nedrebēja. — Tūlīt pat.
Sandra nicīgi iešņācās.
— Nu re, atkal vedekla sarīko lēkmi. Mēs Jānim visu izstāstīsim.
— Stāstiet, — Anna atbildēja mierīgi. — Un atstājiet atslēgas uz kumodes priekšnamā. Visas kopijas.
Iestājās klusums. Tik biezs un smags, ka varēja saklausīt, kā katlā burbuļo zupa.
Pirmā attapās Ilze.
— Tu… tu vispār saproti, ko dari? — viņas balss pārgāja spalga, aizvainota kliedziena tonī. — Es esmu tava vīra māte!
— Jūs esat mana vīra māte, — Anna pamāja. — Bet es esmu šī dzīvokļa saimniece. Un es vairs nepieļaušu, ka mana darba laikā cilvēki bez brīdinājuma ienāk te iekšā, sāk gatavot, ēd, atstāj aiz sevis nekārtību un aiziet tikai tad, kad pašiem ienāk prātā.
Tante Daiga, kura līdz tam bija klusējusi, pēkšņi piecēlās.
— Meitenes, iesim. Te nevajag skandālu.
— Būs skandāls! — Ilze asi noteica un ar kausu uzsita pa izlietnes malu. — Jānis uzzinās, kā tu izturies pret viņa māti!
— Jānis visu zina, — Anna sacīja klusi. — Un šovakar mēs par to runāsim līdz galam. Bet tagad, lūdzu, atstājiet dzīvokli.
Viņa pagāja sāņus, atbrīvojot ceļu uz durvīm.
Sandra pagrāba savu somu un, ejot garām, zem deguna nomurmināja kaut ko par “histēriķēm” un “nepateicību”. Tante Daiga smagi nopūtās un sekoja viņai.
Ilze aizkavējās pēdējā. Acis viņai bija pilnas asaru — nebija saprotams, vai no aizvainojuma, vai dusmām.
— Tu vēl nožēlosi, — viņa izspieda caur zobiem. — Es tev apsolu.
— Varbūt, — Anna atbildēja. — Bet tā, kā bija līdz šim, es vairs nedzīvošu.
Durvis aizvērās. Slēdzene noklikšķēja. Anna atspiedās pret sienu un lēnām noslīdēja uz grīdas.
Viss bija beidzies.
Vai arī — tikai sācies.
Viņa tā nosēdēja apmēram desmit minūtes, līdz telefonā parādījās ziņa no Jāņa:
“Mamma zvanīja. Raud. Saka, ka tu viņas izmeti ārā. Anna, kas notika?”
Anna uzrakstīja atbildi. Izdzēsa. Sāka no jauna.
“Atbrauc mājās. Mums nopietni jāparunā. Šodien visu izlemsim — vienreiz un uz visiem laikiem.”
Viņa piecēlās un iegāja virtuvē. Zupa bija atdzisusi. Uz galda palikusi pusapēsta vista, trīs netīri šķīvji, drupačas un eļļains traips.
Anna plaši atvēra logu, lai izvēdinātu smagnējo ēdiena smaku.
Pēc tam viņa paņēma telefonu un pārprogrammēja domofonu — nomainīja ieejas kodu. Tad piezvanīja meistaram un sarunāja, ka rīt tiks nomainīta slēdzene.
Tikai pēc tam viņa atgriezās pie klēpjdatora un uzrakstīja projekta vadītājam e-pastu: “Atvainojos par tehniskajām problēmām. Esmu gatava turpināt sapulci jebkurā jums ērtā laikā.”
Un vienīgi tad Anna ļāva sev raudāt. Klusi, bez vaimanām, bez šņukstiem — asaras vienkārši ritēja pašas no sevis.
Viņa zināja: grūtākais vēl tikai priekšā.
Jānis drīz būs mājās. Un viņam nāksies izvēlēties.
Vai nu viņi kopā noteiks jaunus noteikumus.
Vai arī… Anna pati nezināja, kas slēpjas aiz šī “vai arī”.
Taču atpakaļceļa vairs nebija.
Viņa palika gaidīt, klausoties katrā skaņā aiz durvīm.