un vairākas minūtes nekustīgi raudzījās vienā punktā uz sienas. Virtuvē iestājās tāds klusums, ka tas šķita gandrīz taustāms.
— Tātad parādu piedzinēji… — Jānis noteica dobjā balsī, un tajā pēkšņi ieskanējās auksts, ass metāls. — Tātad Laura paliks uz ielas. Krūšu plastika. Ķermeņa kontūru korekcija.
— Līgums gulēja uz galda. Anna to pat nebija pacentusies noslēpt, jo bija pārliecināta, ka rīt saņems skaidru naudu, — Ilze piebilda. — Tava māte par to zināja, Jāni. Viņa šodien atnāca pie manis un kliedza, ka tu esot pieņēmis “vīrišķīgu lēmumu” rīkoties ar manu naudu. Viņa visu pasniedza tā, it kā tas būtu ģimenes glābšanas vārdā.
Jānis strauji piecēlās. Viņš piegāja pie loga un ar abām plaukstām atspiedās pret palodzi. Ilze redzēja, kā smagi cilājas viņa mugura. Viņai līdz sāpēm bija žēl vīra — cilvēka, kuru paši tuvākie bija izmantojuši tik aukstasinīgi un nekaunīgi.
— Viņas rīt vakarā atnāks pie mums, — Jānis pateica, nepagriezdamies. — Mamma zvanīja pa dienu. Teica, ka kopā ar Annu ieradīsies pēc skaidras naudas, lai no rīta to uzreiz vestu kreditoriem. Tu viņām neko nesaki. Es pats ar visu tikšu galā.
Nākamajā vakarā Ilzes un Jāņa dzīvoklī atskanēja durvju zvans. Aiz sliekšņa stāvēja Sandra un Anna. Abas bija rūpīgi piemeklējušas sēru pilnas sejas izteiksmes. Anna bija uzvilkusi vecu, izstaipītu džemperi, nebija uzkrāsojusies un ar visu savu izskatu centās tēlot nežēlīgu apstākļu sadragātu upuri. Sandra smagi nopūtās un ik pa brīdim piespieda roku pie krūtīm.
— Jāni, Ilze, es jums esmu tik bezgalīgi pateicīga, — Anna aizsmakušā, raudulīgā balsī iesāka, ieejot viesistabā un apsēžoties uz dīvāna pašas maliņas. — Jūs mani burtiski no cilpas izvelkat. Ja nebūtu jūs, mēs ar Lauru paliktu bez nekā. Es jums visu atstrādāšu, zvēru! Mazgāšu grīdas, slaucīšu kāpņutelpas, darīšu jebko!
— Jā, mani bērni, Dievs jums atlīdzinās par labo sirdi, — viņai piebalsoja Sandra, ar kabatlakatiņu slaukot pilnīgi sausas acis. — Ģimenei grūtā brīdī ir jāpastāv citai par citu. Naudu sagatavojāt? Annai rīt deviņos no rīta tikšanās ar tiem bandītiem.
Jānis stāvēja pie grāmatu plaukta. Ārēji viņš bija mierīgs, taču skatiens, ar kādu viņš raudzījās uz māti un māsu, bija svešs un auksts — it kā viņš šīs sievietes redzētu pirmo reizi mūžā.
— Sagatavojām, — viņš atbildēja vienmērīgā tonī. Tad paņēma no galda biezu mapi un nometa to uz žurnālgaldiņa tieši radinieču priekšā. — Lūdzu. Precīzi piecpadsmit tūkstoši eiro. Apskatiet.
Anna steidzīgi pastiepās pēc mapes, atvēra to un sastinga. Tur nebija banknošu. Mapē atradās krāsaini izdrukātas fotogrāfijas ar līgumu no estētiskās ķirurģijas klīnikas.
Sandra pieliecās pār meitas plecu un arī pēkšņi zaudēja valodu. Viņas uzspēlētās bēdas izplēnēja vienā mirklī.
— Jāni… tas… tā ir kaut kāda kļūda, — Anna sāka stomīties, krampjaini cērtot mapi ciet. — Tas ir tikai reklāmas buklets! Es to paņēmu kaut kur uz ielas!
— Pietiek, — Jāņa balss pārcirta telpu kā pātaga. — Reklāmas bukletus neparaksta un uz to pamata neizraksta personiskus rēķinus par piecpadsmit tūkstošiem eiro. Es zinu visu. Un Ilze arī zina visu.
Sandra saprata, ka turpināt liegties nav jēgas, un acumirklī metās uzbrukumā. Viņa izslējās taisna, it kā tikko būtu atmetusi masku.
— Un kas par to?! — viņa spalgi izsaucās, izaicinoši skatīdamās dēlam acīs. — Jā, tā nauda ir operācijai! Tu domā, tavai māsai nav tiesību uz personīgo laimi? Viņai ir trīsdesmit četri gadi, vīra nav, nekādu izredžu nav! Viņai jāapprecas ar turīgu vīrieti, lai nodrošinātu Lauru! Bet kam viņa būs vajadzīga ar nolaistu figūru? Tā ir investīcija viņas nākotnē! Un jums naudas netrūkst! Ilze cep savas kūkas, nopelnīs vēl! Jums ir pienākums palīdzēt!
Ilze sēdēja krēslā un klausījās šo vārdu straumi ar gandrīz neticīgu mieru. Sandras loģika bija tik slimīgi sagrozīta, ka dusmas pat nepaspēja rasties. Palika tikai netīrības sajūta.
— Investīcija? — Jānis lēni paspēra soli tuvāk mātei. — Tātad jūs nolēmāt ieguldīt manas māsas jaunā vēderā un krūtīs naudu, kas pieder mūsu ģimenei, un vēl uzdrošinājāties to nosaukt par nepieciešamību.