Sandra neapmierināti savilka lūpas šaurā līnijā, nicīgi nošņācās un, asi apgriezusies uz papēžiem, izgāja no virtuves. Aiz viņas vēl kādu brīdi gaisā karājās smags, uzbāzīgs ziedu parfīma aromāts.
Pēcpusdienā, kad kafejnīcā apmeklētāju straume beidzot bija pierimusi un aiz letes iestājās īsa atelpa, Ilze nolēma pati aizvest Laurai svaigus eklērus. Meitenei nebija nekādas vainas pie pieaugušo nelaimēm, un Ilzei gribējās vismaz mazliet viņu iepriecināt šajā saspringtajā laikā. Viņa uzmanīgi salika kūciņas glītā firmas kārbā, aizvēra vāku, iesēdās savā vecajā sedanā un devās uz vienu no Rīgas guļamrajoniem, kur dzīvoja Anna.
Pie Annas dzīvokļa Ilze apstājās un pārsteigta pamanīja, ka durvis nav aizslēgtas. Viņa viegli piespieda rokturi, durvis padevās, un Ilze iegāja šaurajā priekšnamā.
— Laura, tā esmu es, tante Ilze, — viņa pasauca, novelkot kurpes. — Atvedu tev eklērus!
Neviens neatbildēja. No dzīvokļa dziļuma bija dzirdama ūdens šalkoņa — acīmredzot Anna bija dušā. Lauras arī nekur nemanīja; visdrīzāk meitene rotaļājās pagalmā. Ilze pārgāja uz virtuvi, lai vienkārši atstātu kārbu uz galda un neuzkavētos.
Virtuve izskatījās pavisam ikdienišķi. Nekas neliecināja ne par draudīgiem parādu piedzinējiem, ne paniku, ne steidzīgu mantu krāmēšanu, ne tuvojošos katastrofu. Ilze nolika konditorejas kārbu uz galda un jau grasījās doties prom, kad viņas skatiens nejauši aizķērās aiz atvērtas spīdīgas mapes, kas gulēja tieši virs pusapēstas sviestmaizes. Uz pirmās lapas lieliem, zeltainiem burtiem bija rakstīts: “Estētiskās ķirurģijas un kosmetoloģijas centrs. VIP kategorijas medicīnisko pakalpojumu līgums.”
Ilze sastinga un nolaida acis zemāk. Ailē “Pacients” bija norādīts Annas vārds. Tālāk sekoja ļoti detalizēts pakalpojumu saraksts: pilna sejas ovāla korekcija, krūšu palielināšana ar anatomiskajiem implantiem, vēdera un augšstilbu liposkulptūra, kā arī trīs nedēļas luksusa rehabilitācijas palātā ar piecām ēdienreizēm dienā.
Pašā lapas apakšā bija redzams trekns zīmogs un galīgā summa apmaksai — piecpadsmit tūkstoši eiro. Turpat blakus atradās izdrukāts rēķins par simtprocentīgu priekšapmaksu, un datums uz tā bija norādīts nākamā diena.
Ilzei uz mirkli šķita, ka grīda zem kājām kļūst nedroša. Viņa vēlreiz pārlasīja dokumentu, it kā burti varētu pēkšņi pārvērsties par kaut ko citu. Taču viss bija skaidrs. Nekādu parādu piedzinēju. Nekādu draudu palikt bez jumta virs galvas. Nekāda izgāzušos biznesa. Anna vienkārši bija nolēmusi pārzīmēt savu ķermeni dārgā privātklīnikā, bet Sandra bija izdomājusi asarainu stāstu par dzīvokļa zaudēšanu, lai izvilinātu naudu no konditorejas apgrozījuma. Viņas abas lieliski zināja, ka Jānis šādā situācijā nespēs pateikt “nē”.
Sašutums Ilzei aizrāva elpu. Tomēr viņa nepacēla balsi un nesāka dauzīt durvis. Viņa izņēma telefonu un mierīgi, lapu pēc lapas, nofotografēja visu līgumu, rēķinu un pacienta informācijas lapu. Pārbaudījusi, vai attēli ir pietiekami asi un salasāmi, Ilze klusi izgāja no dzīvokļa un tikpat uzmanīgi aizvēra aiz sevis durvis.
Vakarā Jānis pārnāca mājās pārguris. No viņa jakas nāca mitruma, putekļu un betona smaka. Viņš nomazgāja rokas, ienāca virtuvē, kur Ilze jau bija uzlikusi vakariņas, un smagi nosēdās pie galda.
— Rīt braukšu uz banku kopā ar tevi, — viņš noteica, berzēdams deniņus. — Negribu, lai tu viena ved tādu naudu. Aizvedīsim Annai, lai pati tālāk tiek galā un nokārto savu parādu. Dievs, Ilze, man tavā priekšā ir tik kauns. Tu taču tik ilgi strādāji, lai to visu sakrātu.
Ilze apsēdās viņam pretī. Viņa neizvēlējās garus ievadus un nemēģināja sagatavot vīru pamazām. Vienkārši nolika uz galda savu telefonu ar atvērtu fotogaleriju un pabīdīja to Jāņa virzienā.
— Paskaties, Jāni. Lūk, tavs māsas “parāds”, — viņa mierīgi sacīja.
Jānis paņēma telefonu. Sākumā viņš ekrānā skatījās ar nogurušu neizpratni, cenšoties saprast svešādos medicīniskos terminus. Tad viņa uzacis lēnām pacēlās augstāk. Viņš pietuvināja fotoattēlu ar gala summu, pēc tam pārbaudīja rēķina datumu. Inženiera prāts momentā salika kopā skaitļus: prasītie piecpadsmit tūkstoši eiro līdz pēdējam centam sakrita ar plastiskās operācijas izmaksām.
Jāņa seja sāka mainīt krāsu. Noguruši pelēcīgais tonis pazuda, un vaigos ielija tumšs, nikns sārtums. Žoklis saspringa tik stipri, ka pie deniņiem sakustējās muskuļi. Viņš nolika telefonu malā un lēni atgāzās pret krēsla atzveltni.