Naudu, kuras dēļ mana sieva mēnešiem gulēja pa četrām stundām diennaktī? Jūs izdomājāt pretīgu pasaku par draudiem bērna dzīvībai, lai es pats ar savām rokām atņemtu Ilzei nopelnīto un aiznestu to jūsu iegribām?
— Tu esi brālis! Tev par viņu jārūpējas! — Sandra nepadevās, balsij pārejot spalgā kliedzienā. — Viņa ir sieviete, viņai nav viegli! Bet tava sieva domā tikai par savām krāsnīm! Skopa, auksta, bez sirds!
— Mana sieva, — Jānis izrunāja lēni, it kā katru vārdu iecirstu akmenī, — strādā godīgi un nevienam neko nelūdz. Un es sargāšu viņas darbu un mūsu kopīgos plānus no jebkuriem parazītiem. Pat tad, ja šie parazīti ir mani radinieki. Es jums ticēju. Biju gatavs dienām un naktīm rauties objektos, lai nomaksātu šo jūsu izdomāto parādu. Bet ar šo brīdi viss ir beidzies.
— Jāni, piedod taču… mēs tikai gribējām labu… — Anna nočīkstēja, cenšoties izspiest vismaz kādu asaru.
— Celieties abas un ārā, — Jānis pateica klusi, taču tik auksti, ka no viņa balss pārskrēja drebuļi. Viņš norādīja uz durvīm. — Es negribu jūs vairs redzēt šajā mājā. Un arī Ilzes konditorejā ne. Ja Annai vajag jaunas formas, lai medītu sponsorus, lai iet strādāt fabrikā, ņem patēriņa kredītu un pati to atmaksā. Mūsu naudas lāde jums ir aizslēgta uz visiem laikiem.
— Tu neuzdrošināsies izmest savu māti! — Sandra vēl mēģināja sacelties, bet, sastapusi dēla nekustīgo skatienu, aprāvās pusvārdā.
Priekšnamā viņas ģērbās steidzīgi un saraustīti. Sandra vēl pēdējā brīdī mēģināja ar troksni aizcirst durvis, tomēr durvju aizvērējs triecienu klusi nobremzēja, liedzot viņai pat šo teatrālo finālu. Dzīvoklī iestājās tik dziļš miers, ka to varēja gandrīz sajust ar ādu.
Jānis atgriezās viesistabā. Viņš piegāja pie Ilzes, nometās tupus viņas krēsla priekšā un paslēpa seju viņas ceļos.
— Piedod man, Ilze, — viņš dobji nomurmināja. — Es uzvedos kā pēdējais muļķis. Savas aklās uzticēšanās dēļ gandrīz atņēmu tev sapni. Esmu šausmīgi vainīgs.
Ilze maigi pārbrauca ar plaukstu pār viņa matiem.
— Tu rīkojies kā normāls, mīlošs brālis, Jāni. Tā nav tava vaina, ka viņas nolēma izmantot tavu godīgumu. Svarīgākais ir tas, ka mēs laikus sapratām patiesību.
Pagāja septiņi mēneši.
Konditorejas studijā “Vaniļas drupača” darbs kūsāja no agra rīta līdz vakaram. Lielā franču rotācijas krāsns, mirdzēdama ar hromētajiem sāniem, vienu pēc otras ārā laida ideālas kruasānu un biskvītu porcijas. Ilze bija paplašinājusi ražošanu, pieņēmusi darbā divas palīdzes un beidzot varēja atļauties īstas brīvdienas bez vainas sajūtas.
Arī Jānim dzīve bija pavirzījusies uz augšu. Viņu paaugstināja amatā, viņš kļuva par projektu galveno inženieri un vadīja jau veselu nodaļu. Pēc tā vakara viņu attiecības nevis sašķobījās, bet kļuva vēl stiprākas — kā pamats, kurā vairs nav plaisu. Viņi kopā aizbrauca atvaļinājumā uz Lazurkrastu, daudz staigāja pa mežiem un vienkārši baudīja viens otra tuvumu.
Toties radinieču dzīve aizgāja pa pavisam citu ceļu. Kad drošais naudas avots pēkšņi izsīka, Annai nācās krietni piebremzēt savas apetītes. Par plastisko operāciju, protams, vairs nevarēja būt ne runas. Lai samaksātu komunālos rēķinus un nopirktu pārtiku, Jāņa māsai nācās aizmirst par “garīgās padomdevējas” karjeru un iekārtoties par administratori lētā frizētavā pilsētas nomalē.
Sandra sākumā vēl mēģināja darboties pa ierasto ceļu — caur attālākiem radiem. Viņa katram, kurš bija gatavs klausīties, stāstīja, cik viņai nežēlīgs dēls un cik alkatīga vedekla. Taču Jānis šādas līdzjūtīgu tantiņu sarunas pārtrauca ar vienu vienīgu teikumu: “Ja jums tik ļoti žēl Annas, pārskaitiet viņai piecpadsmit tūkstošus eiro tauku atsūkšanai.” Pēc šiem vārdiem pamācītāju pulks izzuda apbrīnojami ātri.
Vecie paņēmieni vairs nestrādāja. Ilze kārtoja vitrīnā siltus eklērus, ieelpoja vaniļas krēma smaržu un skaidri zināja: ja blakus ir cilvēks, kurš spēj nostāties ģimenes priekšā kā siena, tad svešas intrigas vairs nespēj sagraut mieru. Godīgs darbs un patiesa mīlestība galu galā vienmēr izrādās stiprāki par jebkuriem meliem.