Kādu brīdi viņš nekustīgi raudzījās sienā, it kā tur būtu parādījusies atbilde uz visu notikušo. Virtuvē iestājās tik blīvs klusums, ka tas šķita gandrīz taustāms.
— Tātad parādu piedzinēji… — Andris noteica zemā, aizsmakušā balsī, kurā pēkšņi ieskanējās ledains skarbums. — Tātad Laura palikšot uz ielas. Krūšu plastika. Liposkulpturēšana.
— Līgums stāvēja tieši uz galda, — Ilze klusi piebilda. — Inese pat nebija pacentusies to paslēpt. Acīmredzot viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka rīt saņems naudu. Un tava māte to zināja, Andri. Viņa šodien bija pie manis un kliedza, ka tu esot pieņēmis “vīrišķīgu lēmumu” rīkoties ar manu naudu. Viņa spieda uz to, ka tas viss esot ģimenes glābšanas vārdā.
Andris strauji piecēlās no krēsla. Viņš piegāja pie loga un ar abām plaukstām atspiedās pret palodzi. Ilze redzēja, kā zem krekla smagi ceļas un krīt viņa mugura. Viņai sāpēja skatīties uz vīru — cilvēku, kuru paša tuvākie bija tik aukstasinīgi un ciniski izmantojuši.
— Rīt vakarā viņas nāks pie mums, — Andris sacīja, nepagriezdamies. — Māte zvanīja dienā. Teica, ka kopā ar Inesi atbraukšot pēc skaidras naudas, lai no rīta to uzreiz aizvestu kreditoriem. Tu viņām neko nesaki. Es pats ar visu tikšu galā.
Nākamajā vakarā Ilzes un Andra dzīvoklī atskanēja zvans. Aiz durvīm stāvēja Sandra un Inese. Abas bija sagatavojušas veselu izrādi: drūmas sejas, pieklusinātas balsis, uzsvērti nelaimīgs izskats. Inese bija uzvilkusi vecu, izstaipītu džemperi, nebija uzkrāsojusies un ar visu savu būtību centās tēlot cilvēku, kuru dzīve nežēlīgi piespiedusi pie sienas. Sandra ik pa brīdim smagi nopūtās un turēja plaukstu pie krūtīm.
— Andri, Ilze, es jums nekad to neaizmirsīšu, — Inese iesāka raudulīgā balsī, ienāca viesistabā un piesēda uz dīvāna malas. — Jūs mani burtiski izvelkat no cilpas. Ja nebūtu jūs, mēs ar Lauru paliktu bez nekā. Es jums visu atstrādāšu, zvēru! Mazgāšu grīdas, tīrīšu kāpņu telpas, darīšu jebko!
— Jā, bērni, par tādu labestību jums noteikti atmaksāsies, — viņai piebalsoja Sandra, ar kabatlakatiņu slaukot pilnīgi sausas acis. — Ģimene grūtā brīdī nedrīkst novērsties. Vai nauda ir sagatavota? Inesei rīt deviņos no rīta jātiekas ar tiem briesmoņiem.
Andris stāvēja pie grāmatu plaukta. Viņš izskatījās mierīgs, gandrīz sastindzis, taču skatiens, ar kādu viņš vēroja māti un māsu, bija svešs un auksts — it kā viņš abas redzētu pirmo reizi mūžā.
— Ir sagatavota, — viņš atbildēja vienmērīgi.
No galda Andris paņēma biezu mapi un nometa to uz žurnālgaldiņa tieši abu radinieču priekšā.
— Lūk. Precīzi piecpadsmit tūkstoši eiro. Varat iepazīties.
Inese steigšus pastiepās pēc mapes, atvēra to un sastinga. Tur nebija ne banknošu, ne aploksnes. Iekšā atradās krāsainas izdrukas — fotogrāfijas ar estētiskās ķirurģijas klīnikas līgumu un rēķinu.
Sandra paliecās pāri meitas plecam un arī apklusa. Viņas teatrālās bēdas izgaisa vienā mirklī.
— Andri… tas… tā ir kaut kāda kļūda, — Inese sāka stostīties un nervozi centās mapi aizvērt. — Tas ir tikai reklāmas buklets! Es to paņēmu kaut kur uz ielas!
— Pietiek, — Andra balss pāršķēla istabu kā pātagas cirtiens. — Reklāmas bukletus neparaksta. Un pēc tiem neizraksta personīgus rēķinus par piecpadsmit tūkstošiem eiro. Es visu zinu. Un Ilze arī visu zina.
Sandra uzreiz saprata, ka noliegt vairs nav jēgas. Viņa iztaisnoja muguru un vienā sekundē pārgāja uzbrukumā.
— Un kas par to?! — viņa skaļi iesaucās, izaicinoši skatoties dēlam acīs. — Jā, tā ir operācija! Vai tu uzskati, ka tavai māsai nav tiesību uz personīgu laimi? Viņai ir trīsdesmit četri gadi, vīra nav, nekādu izredžu nav! Viņai jāapprecas ar turīgu vīrieti, lai nodrošinātu Lauru! Bet kam viņa būs vajadzīga ar nokarenu augumu? Tas ir ieguldījums viņas nākotnē! Jums naudas pietiek! Ilze cep savas kūkas, nopelnīs vēl! Jums ir pienākums palīdzēt!
Ilze sēdēja krēslā un klausījās šo vārdu straumi ar klusu, gandrīz neticīgu izbrīnu. Sandras domāšana bija tik sagrozīta, ka dusmas pat nepaspēja rasties. Palika tikai pretīguma sajūta.
— Ieguldījums? — Andris spēra soli mātes virzienā. — Tātad jūs nolēmāt ieguldīt manas māsas jaunā vēderā un krūtīs naudu, ko pieprasījāt no manas ģimenes kā pēdējo glābiņu?