— To pašu naudu, kuras dēļ mana sieva gulēja pa četrām stundām diennaktī? Jūs izdomājāt pretīgu pasaciņu par bērna dzīvības apdraudējumu, lai es pats ar savām rokām atņemtu Ilzei nopelnīto un aiznestu to jūsu kaprīzēm?
— Tu esi viņas brālis! Tev par viņu jārūpējas! — Sandra nepadevās, balsij pārejot spiedzīgā tonī. — Viņai ir grūti, viņa ir sieviete! Bet tava sieva domā tikai par savām krāsnīm! Skopa, auksta un bezsirdīga!
Andris palika mierīgs, taču katrs viņa vārds skanēja kā sitiens.
— Mana sieva strādā godīgi. Viņa nevienam neko neizlūdzas un nevienu nemāna. Un es sargāšu viņas darbu, mūsu plānus un mūsu ģimeni no jebkuriem liekēžiem. Pat tad, ja tie liekēži ir mani paša radinieki. Es jums ticēju. Es biju gatavs dienām un naktīm rauties pa objektiem, lai segtu šo izdomāto parādu. Bet tagad tam ir pielikts punkts.
— Andri, piedod… mēs taču tikai gribējām, kā labāk… — Inese sāka vaimanāt, neveikli mēģinot izspiest no sevis asaru.
— Pieceļaties abas un ejiet prom, — Andris pateica klusi, bet tik ledaini, ka telpā kļuva smagi elpot. Viņš norādīja uz durvīm. — Es vairs negribu jūs redzēt šajā mājā. Un arī Ilzes konditorejā ne. Ja Inesei vajadzīgas jaunas aprises, lai meklētu sev sponsoru, lai iet strādāt, ņem patēriņa kredītu un pati to atmaksā. No mūsu naudas viņa vairs nesaņems ne centa.
— Tu neuzdrošināsies izmest savu māti! — Sandra vēl mēģināja pacelt balsi, taču sastapās ar dēla stingro skatienu un apklusa pusvārdā.
Priekšnamā abas steidzīgi vilka virsdrēbes. Sandra pēdējā brīdī vēl gribēja aizcirst durvis tā, lai nodrebētu sienas, tomēr durvju mehānisms triecienu maigi apslāpēja, liedzot viņai izbaudīt dramatisku finālu. Dzīvoklī pēkšņi iestājās dziļš, gandrīz neticams klusums.
Andris atgriezās viesistabā. Viņš piegāja pie Ilzes, nometās viņas krēsla priekšā tupus un piespieda seju pie viņas ceļiem.
— Piedod man, Ilze, — viņš dobji nomurmināja. — Es uzvedos kā pilnīgs muļķis. Savas aklās uzticēšanās dēļ es gandrīz atņēmu tev tavu sapni. Es esmu tik ļoti vainīgs.
Ilze lēnām pārlaida plaukstu pār viņa matiem.
— Tu rīkojies kā normāls, mīlošs brālis, Andri. Tā nav tava vaina, ka viņas nolēma izmantot tavu godaprātu. Galvenais, ka mēs to sapratām laikus.
Pagāja septiņi mēneši.
Konditorejas studijā “Vaniļas drupača” darbs ritēja pilnā sparā. Lielā franču rotācijas krāsns, spoži atstarojot gaismu hromētajos sānos, vienu pēc otras deva ārā ideālu kruasānu un biskvītu partijas. Ilze bija paplašinājusi ražošanu, pieņēmusi darbā divas palīdzes un pirmo reizi pēc ilga laika varēja atļauties īstas brīvdienas, nevis tikai pāris stundas miega starp pasūtījumiem.
Arī Andra dzīvē viss mainījās uz labo pusi. Darbā viņu paaugstināja par projektu galveno inženieri, un tagad viņa pārziņā bija vesela nodaļa. Pēc tā vakara viņu attiecības nekļuva vājākas — gluži pretēji, tās sacietēja kā akmens pamats. Viņi kopā devās atvaļinājumā uz Azūra krastu, daudz staigāja pa mežiem, runāja, smējās un no jauna iemācījās vienkārši baudīt viens otra tuvumu.
Savukārt radinieču dzīve aizgāja pavisam citā virzienā. Palikusi bez ērtā un drošā naudas avota, Inesei nācās apvaldīt savas vēlmes. Par plastisko operāciju, protams, vairs nebija ne runas. Lai samaksātu rēķinus un nopirktu pārtiku, viņai vajadzēja aizmirst par “garīgās padomdevējas” karjeru un iekārtoties par administratori nelielā frizētavā pilsētas nomalē.
Sandra sākumā vēl centās iedarbināt vecos paņēmienus. Viņa zvanīja attāliem radiem, sūdzējās par nežēlīgo dēlu un alkatīgo vedeklu, stāstīja, cik netaisnīgi ar viņu apgājušies. Taču Andris šādas sarunas ātri pārtrauca ar vienu vienīgu frāzi:
— Ja jums Ineses tik ļoti žēl, pārskaitiet viņai 15 000 eiro tauku atsūkšanai.
Pēc šiem vārdiem visi pamācītāji un līdzjūtīgie kaut kā ļoti ātri pazuda.
Manipulācijas vairs nestrādāja. Ilze kādā rītā lika vitrīnā vēl siltus eklērus, ieelpoja vārītā krēma saldo smaržu un pilnīgi skaidri zināja: ja blakus ir cilvēks, kurš spēj aizstāvēt jūsu ģimeni pret jebkuru vētru un svešu alkatību, tad nekādas intrigas vairs nav biedējošas. Godīgs darbs un īsta mīlestība vienmēr izrādās stiprāki par jebkuriem meliem.