Sandra neapmierināti savilka lūpas, nicīgi nošņācās un, asi apgriezusies uz papēžiem, izgāja no virtuves. Aiz viņas vēl kādu brīdi gaisā karājās smagnēja ziedu smaržu aste.
Pēcpusdienā, kad pircēju straume beidzot bija pierimusi, Ilze nolēma pati aizvest Laurai svaigus eklērus. Bērns taču nebija vainīgs pie pieaugušo intrigām un parādiem, un Ilzei gribējās kaut mazliet viņu iepriecināt šajā saspringtajā laikā. Viņa rūpīgi salika kūciņas konditorejas kastītē ar firmas uzlīmi, iesēdās savā padzīvojušajā sedanā un devās uz daudzdzīvokļu namu rajonu, kur dzīvoja Inese.
Ineses dzīvokļa durvis izrādījās neaizslēgtas. Ilze tās viegli pagrūda un iegāja šaurajā priekšnamā.
— Laura, tā esmu es, tante Ilze, — viņa pasauca, novelkot apavus. — Es tev atvedu eklērus!
Neviens neatbildēja. No dzīvokļa dziļuma bija dzirdama tekoša ūdens šalkoņa — acīmredzot Inese mazgājās dušā. Laura, visticamāk, bija izgājusi pagalmā vai rotaļlaukumā. Ilze iegāja virtuvē, lai noliktu kastīti uz galda un netraucēti aizietu.
Virtuvē viss izskatījās pavisam ikdienišķi. Nekādu pazīmju, ka te būtu plosījušies draudīgi parādu piedzinēji, nebija. Ne salauztu mēbeļu, ne izmētātu mantu, ne panikas pēdu. Ilze nolika konditorejas kārbu uz galda un jau grasījās doties prom, kad viņas skatiens nejauši aizķērās aiz atvērtas glancētas mapes. Tā gulēja tieši virs pussagrauztas sviestmaizes, it kā būtu pamesta steigā. Uz vāka lieliem zeltainiem burtiem bija rakstīts: “Estētiskās ķirurģijas un kosmetoloģijas centrs. Līgums par VIP kategorijas medicīnisko pakalpojumu sniegšanu.”
Ilze palūkojās zemāk. Ailē “Paciente” skaidri bija ierakstīts Ineses vārds. Tālāk sekoja detalizēts pakalpojumu saraksts: pilna sejas ovāla korekcija, mammoplastika ar anatomiskajiem implantiem, vēdera un augšstilbu liposkulpturēšana, kā arī trīs nedēļu uzturēšanās luksusa rehabilitācijas palātā ar piecām ēdienreizēm dienā.
Lapas apakšā treknā zīmogā bija norādīta kopējā apmaksājamā summa — piecpadsmit tūkstoši eiro. Blakus mapei gulēja izdrukāts rēķins par simtprocentīgu priekšapmaksu, un datums uz tā bija rītdienas.
Ilze sastinga kā zemē iemieta. Viņa pārlasīja dokumentu vēlreiz, tad vēlreiz, nespēdama noticēt tam, ko redz. Nekādu parādu piedzinēju. Nekādu draudu zaudēt dzīvokli. Nekāda izputējuša biznesa. Inese vienkārši bija nolēmusi pārtaisīt savu ķermeni dārgā privātklīnikā, bet Sandra izdomājusi asarainu pasaku par palikšanu uz ielas, lai izvilktu naudu no konditorejas apgrozījuma. Viņa lieliski zināja, ka Andris šādā “ārkārtas situācijā” nespēs pateikt nē.
No sašutuma Ilzei uz mirkli aizrāvās elpa. Tad viņa izvilka telefonu un, auksti metodiski rīkodamās, nofotografēja katru līguma lapu, apmaksas rēķinu un pacientes informatīvo lapu. Pārliecinājusies, ka attēli nav izplūduši un visi cipari ir skaidri salasāmi, viņa klusi izgāja no dzīvokļa un uzmanīgi aizvēra aiz sevis durvis.
Vakarā Andris pārnāca mājās pārguris. Viņa jaka oda pēc mitruma, betona un garas darba dienas. Viņš nomazgāja rokas, ienāca virtuvē, kur Ilze jau bija uzklājusi vakariņas, un smagi apsēdās uz krēsla.
— Rīt es braukšu uz banku kopā ar tevi, — viņš noteica, berzēdams deniņus. — Negribu, lai tu viena ved tādu summu. Aizvedīsim naudu Inesei, lai pati brauc uz to kantori un nokārto parādu. Dievs, Ilze, man tavā priekšā ir tik kauns. Tu tik daudz strādāji, tik daudz sev atteici…
Ilze apsēdās viņam pretī. Viņa neizvēlējās garu ievadu un nemēģināja sagatavot vīru sarunai. Vienkārši nolika viņa priekšā savu telefonu, kur galerijā jau bija atvērtas fotogrāfijas.
— Paskaties, Andri. Lūk, tavas māsas “parāds”, — viņa mierīgi sacīja.
Andris paņēma telefonu. Sākumā viņš skatījās ekrānā ar vieglu apjukumu, cenšoties saprast medicīniskos terminus un līguma formulējumus. Tad viņa uzacis lēnām pacēlās augstāk. Viņš pietuvināja attēlu ar kopējo summu, pārbaudīja rēķina datumu un vēlreiz pārlasīja pakalpojumu sarakstu. Inženiera prāts dažu sekunžu laikā salika kopā skaitļus: prasītie piecpadsmit tūkstoši eiro līdz centam sakrita ar plastisko operāciju izmaksām.
Andra seja pamazām mainīja krāsu — nogurušais pelēcīgums pārgāja tumši sarkanā niknumā. Žokļi saspringa tik stipri, ka vaigu kauli iezīmējās asi un cieti. Viņš nolika telefonu uz galda un lēni atgāzās pret krēsla atzveltni.