Pie galda iestājās tāds klusums, ka uz mirkli bija dzirdams tikai bērnu skraidīšanas troksnis pagalmā.
Pirmā attapās Inese.
— Tu nopietni gribi prasīt naudu no saviem radiem par to, ka viņi te paliek?
Ilze pacēla acis.
— Jūs paši teicāt, ka plānojat dzīvot šeit vairākas nedēļas.
— Bet mēs taču nebraucam kā svešinieki.
— Tieši tāpēc vēl jo vairāk nevajadzētu uzskatīt, ka visi izdevumi automātiski jāuzņemas mums.
Sandra izslējās krēslā, it kā viņas mugura pēkšņi būtu kļuvusi stīva.
— Pie savējiem atpūta nekad nav bijusi par maksu.
— Ir atšķirība starp to, ka cilvēki atbrauc ciemos uz pāris stundām pēc uzaicinājuma, un to, ka viņi paši sev sadala istabas un nolemj ievākties uz visu vasaru, — mierīgi atbildēja Ilze.
— Mēs jums netraucētu.
Ilze paskatījās uz bērniem, kuri tieši tajā brīdī skrēja apkārt nepabeigtajam soliņam. Viens no viņiem jau bija pacēlis stiprinājumu iepakojumu, ko Andris bija atstājis pie lieveņa.
— Māja un pagalms joprojām tiek remontēti, — viņa sacīja. — Te stāv instrumenti, materiāli, dažādas detaļas. Mums visu laiku nāktos skatīties, lai bērni nesavainojas. Tas vien jau pilnībā izjauc mūsu plānus.
Inese pasauca dēlu un izņēma viņam no rokām paciņu.
— Bīstamās lietas taču var nolikt nost.
— Mums nav brīvas telpas, kur sakraut visu remontam vajadzīgo.
— Tad kāpēc jūs vispār pirkāt māju, ja tajā nevienam nav vietas? — Inese asi noprasīja.
Ilze mazliet pielieca galvu sānis un uzmanīgi uzlūkoja vīra māsu.
— Mēs to pirkām sev.
Sandra ciešāk satvēra somas rokturi.
— Andri, tu dzirdi, kā tava sieva runā ar tavu māsu?
Vīrs atrāva skatienu no plānotāja.
— Dzirdi.
— Un tu neko neteiksi?
Viņš neatbildēja uzreiz. Ilze nesteidzināja viņu un nemēģināja runāt viņa vietā. Ja Andris bija gatavs piekrist šādai ģimenes ievākšanās iecerei, viņam tas bija jāpasaka pašam. Skaļi. Un jāizskaidro, kāpēc lēmums par viņu kopīgo māju tiek pieņemts bez Ilzes līdzdalības.
Sandra izmantoja ieilgušo pauzi.
— Es nekad nebūtu domājusi, ka mājas iegāde tik ļoti izmainīs Ilzi. Agrāk viņa bija viesmīlīgāka.
— Agrāk jūs mums nepiedāvājāt gulēt teltī, kamēr paši iekārtojaties mūsu guļamistabā, — Ilze atbildēja.
Māris noklepojās un paskatījās uz sievu.
— Ar to telti tu tiešām pārspīlēji.
— Es tikai piedāvāju ērtu variantu.
— Ērtu vienīgi jums, — Ilze klusi piebilda.
Vīramāte pagriezās pret dēlu.
— Mēs gadiem runājām, ka vajadzētu vairāk laika pavadīt kopā. Tagad beidzot ir tāda iespēja, bet mums pretī noliek aprēķinu.
Andris ar plaukstu pārbrauca pār zodu. Tad aizvēra plānotāju un pastūma to atpakaļ sievas virzienā.
— Mammu, Ilzei ir taisnība.
Inese skaļi izpūta gaisu.
— Protams. Viņa jau visu ir izlēmusi.
— Nē, — Andris paskatījās uz māsu. — Visu izlēmāt jūs. Bez manis un bez Ilzes. Pat atsevišķu saraksti izveidojāt, lai sadalītu mūsu māju.
— Mēs gribējām sagādāt pārsteigumu.
— Pārsteigums ir dāvana. Nevis paziņojums, ka mājas saimniekiem jāguļ pagalmā.
Sandra novērsās pret logu.
— Tātad vecākiem te vietas nav.
— Vieta ir viesiem, kurus aicina, — sacīja Andris. — Bet neviens te nedzīvos nedēļām tikai tāpēc, ka jums tā ir sagribējies.
Ilze pamanīja, kā mainās vīra seja. Apjukums bija pazudis. Andris runāja bez ierastā vainīgā smaida, un pirmo reizi šajā sarunā viņš nemēģināja vienlaikus piekrist visiem.
— Mēs nopirkām šo māju tāpēc, ka gribējām šeit mierīgi pavadīt laiku, — viņš turpināja. — Visu vasaru pēc pamatdarba mēs vēl strādājam te. Es nebiju plānojis katru vakaru kurināt grilu radiem un pēc tam domāt, kur pašam pārnakšņot.
Juris pacēla abas rokas, it kā gribētu izlīdzināt situāciju.
— Neviens taču neprasīja, lai tu katru vakaru gatavo.
— Mamma jau paspēja izrīkot, ka jāpērk lielāks grils.
— Tā bija tikai doma.
— Šādas domas vispirms apspriež ar saimniekiem, nevis pēc tam, kad bērni jau atvesti un istabas izraudzītas.
Ineses vaigi piesarka.
— Mēs šodien atbraucām vienkārši paskatīties.
— Tad kāpēc tu jau spriedi, kur stāvēs dīvāns jūsu nakšņošanai? — Ilze pajautāja.
Vīra māsa pavēra muti, taču vārdi neatradās.
Sandra mēģināja pagriezt sarunu citā virzienā.
— Labi. Pieņemsim, ka mēs te nepārvācamies uz visu laiku. Bet brīvdienās mēs brauksim. Jūs taču netaisīsieties katru reizi mums izrakstīt rēķinu.
Ilze mierīgi pasmaidīja.
— Braukt ciemos var pēc uzaicinājuma. Datumu sarunājam iepriekš. Ja mums tajā laikā ir remonts, citi plāni vai mēs vienkārši gribam pabūt divatā, vizīti pārceļam.
— Tu gribi, lai es pierakstos rindā pie sava dēla?
— Andris var tikties ar jums, kad vien vēlas. Bet ierašanos mūsu kopīgajā mājā viņš saskaņo ar mani. Tieši tāpat kā es ar viņu saskaņotu savus viesus.
— Šī māja nav viesnīca un nav ģimenes atpūtas bāze, — piebilda Andris. — Te nevar ievākties tikai tāpēc, ka tā nolēmis kāds atsevišķs čats.
Vīramāte savilka uzacis.
— Ļoti ērti. Tiklīdz dabūjāt māju, tā uzreiz aizvērāt durvis visiem pārējiem.
Ilze atvēra plānotāju tajā lapā, kur bija sarakstīti paveiktie darbi.
— Kurš no jums palīdzēja mums salikt virtuvi?
Neviens neatbildēja.
— Kurš brauca krāsot fasādi?
Juris novērsa skatienu.
— Kurš palīdzēja atbrīvot pagalmu, izvest zarus, pirkt materiālus vai kaut vai pajautāja, vai mums vajag palīdzību?
Sandra neapmierināti paraustīja plecu.
— Jūs neprasījāt.
— Pareizi. Mēs tikām galā paši. Bet arī jūs nepiedāvājāties palīdzēt. Toties, tiklīdz ieraudzījāt fotogrāfijas, uzreiz sākāt lemt, kam kura istaba pienāksies.
— Nevajag jau skaitīt katru sīkumu, — noteica Inese.
— Es neskaitu sīkumus. Es skaitu savu naudu un savu laiku.
Ilze pagrieza plānotāju pret radiem. Lapā bija atzīmēti materiālu piegādes datumi, maksājumu termiņi un darbu saraksts līdz rudenim.
— Mēs neieguvām gatavu atpūtas vietu. Mēs paņēmām hipotekāro kredītu un nopirkām māju, kuru joprojām savedam kārtībā. Te nav apkalpojošā personāla. Neviens negatavos lielai kompānijai, nevāks aiz visiem un neatliks remontu tikai tāpēc, lai citi varētu atpūsties.
Juris piecēlās.
— Man šķiet, mēs visu sapratām.
Viņš pasauca bērnus.