Pēc mirkļa Juris jau bija pagalmā, saukdams bērnus pie sevis.
Inese klusēdama savāca somas un bērnu mantas. Viņas sejā vēl bija redzams aizvainojums, taču strīdu viņa vairs neturpināja.
Pirmais pie Andra pienāca Māris. Viņš brīdi minstinājās, tad nomurmināja:
— Laikam jau vajadzēja pirms braukšanas piezvanīt.
— Vajadzēja gan, tēti, — Andris atbildēja mierīgi.
— Labi. Mēs dosimies prom.
Sandra joprojām stāvēja uz vietas, it kā gaidīdama, ka kāds pēdējā brīdī visu atcels.
— Un tas arī viss? Pat pusdienas mums nebūs?
Ilze paskatījās pulkstenī.
— Jūs ieradāties nebrīdinot. Mēs nebijām plānojuši uzņemt viesus.
— Bet mēs taču pārtiku atvedām.
— Šodien varam kopā paēst, — Ilze sacīja pēc nelielas pauzes. — Taču pēc tam jūs brauksiet mājās. Nākamo reizi sarunāsim laikus.
Vīramāte acīmredzot bija gatavojusies tam, ka Ilze visus tūlīt izraidīs aiz vārtiņiem. Tāpēc šāds piedāvājums viņu uz brīdi samulsināja.
— Tātad šodien tomēr drīkstam palikt?
— Uz dažām stundām, — Ilze precizēja. — Nevis līdz vasaras beigām.
Juris iekūra nelielo mangalu, kas jau bija Andra un Ilzes saimniecībā. Andris ķērās pie gaļas, Ilze sagrieza dārzeņus, bet Inese salika ēdienu uz šķīvjiem. Gaisā vēl turējās neērtība, tomēr asums pamazām noplaka. Tikai Sandra gandrīz visu laiku klusēja.
Par istabām, teltīm un kopīgu vasarošanu vairs neviens nerunāja. Bērni spēlējās pagalmā tikai tajā vietā, kur nebija instrumentu un būvmateriālu. Inese pati pieskatīja, lai viņi netuvotos šķūnim.
Pēc pusdienām radi palīdzēja novākt galdu. Inese sakārtoja bērnu drēbes un rotaļlietas, Juris pārbaudīja mangalu un aplēja ogles ar ūdeni. Kad vakars sāka tuvoties, abas mašīnas izripoja no pagalma.
Ilze aizvēra vārtiņus un atgriezās pie mājas.
Andris sēdēja uz lieveņa. Blakus viņam gulēja līdz galam nesaskrūvēts sols.
— Es gandrīz piekritu, — viņš klusi atzinās.
— Pamanīju.
— Jau gribēju pateikt, ka līdz augusta beigām nemaz tik daudz nav palicis. Ka varētu kaut kā izturēt.
Ilze apsēdās viņam līdzās, atstājot starp viņiem nelielu atstarpi.
— Un rudenī viņi izdomātu braukt vākt ābolus. Ziemā — svinēt svētkus. Nākamajā vasarā Inese atvestu baseinu.
Andris īsi iesmējās.
— Viņa tiešām par to runāja.
— Tieši tāpēc tas bija jāaptur šodien.
Viņš pagrozīja rokās skrūvgriezi.
— Es negribēju strīdu.
— Toties tu būtu dabūjis pastāvīgu spriedzi savās mājās.
— Zinu.
Ilze paskatījās uz vīru nopietni, bet bez pārmetuma.
— Lēmumus, kas skar mūs abus, nedrīkst pieņemt tikai tāpēc, ka bail kādu aizvainot.
Andris lēni pamāja.
— Man pašam arī gribējās te dzīvot mierīgi. Es vienkārši baidījos to pateikt mammai.
— Tagad pateici.
— Vēlu, bet pateicu.
Ilze paņēma sola montāžas instrukciju.
— Tad pabeigsim. Citādi tas te nostāvēs līdz rudenim.
Viņi strādāja līdz saulrietam. Andris stiprināja dēļus, Ilze pielīdzināja detaļas un pārbaudīja, vai viss turas taisni. Kad sols beidzot bija gatavs, viņi to aiznesa zem ābeles. Pirmo reizi visas dienas laikā abi apsēdās mierā un klusumā.
Pēc dažām dienām Sandra piezvanīja Andrim. Saruna nebija gara.
— Mamma grib sestdien atbraukt, — viņš pēc tam pateica Ilzei.
— Kas vēl brauks?
— Tētis, Inese, Juris un bērni.
Ilze nolika malā iepirkumu sarakstu.
— Ar palikšanu pa nakti?
— Nē. Atbrauks no rīta, pēc vakariņām dosies prom. Teica, ka paņems līdzi ēdienu un palīdzēs pagalmā.
— Šo sestdien mēs bijām iecerējuši pabeigt celiņu.
— Es to pateicu. Tētis piedāvāja palīdzēt ar dēļiem, bet Juris — aizvest nozāģētos zarus.
Ilze kādu brīdi padomāja.
— Lai brauc uz vienpadsmitiem.
Sestdien radi ieradās tieši norunātajā laikā. Sandra bija atvedusi kūku, Inese — dārza lampiņu komplektu, bet Māris no bagāžnieka izņēma darba cimdus.
Šoreiz neviens pagalmā neienāca kā saimnieks ar gataviem rīkojumiem.
— Kur nolikt produktus? — vīramāte pajautāja.
— Virtuvē, uz brīvā plaukta, — Ilze atbildēja.
Inese negāja aplūkot guļamistabas. Viņa palīdzēja bērniem pārģērbties un pajautāja, kur viņi drīkst spēlēties.
Juris kopā ar Andri nesa prom zarus. Māris ķērās pie celiņam paredzētajiem dēļiem. Sandra pāris reižu gribēja dot padomus par dārzu, tomēr laikus apklusa un tikai pajautāja, ko varētu izdarīt.
Pēc pusdienām visi turpināja darbu. Līdz vakaram celiņš bija gandrīz pabeigts, pagalms sakopts, bet bērni tā noguruši, ka paši sāka lūgties mājās.
Pirms aizbraukšanas Inese uzkavējās pie vārtiņiem.
— Nākamajās brīvdienās mēs nebrauksim. Mums jau ir citi plāni.
— Labi, — Ilze sacīja.
— Bet pēc divām nedēļām varēsim pajautāt?
— Protams. Vispirms sarunāsim datumu.
Vīra māsa īsi pamāja.
Sandra pienāca pēdējā.
— Kūku jums atstāju.
— Paldies.
— Mēs šodien netraucējām?
Ilze paskatījās uz vīramāti. Jautājums skanēja neierasti, taču tajā nebija ne izsmiekla, ne pārmetuma.
— Šodien viss bija labi.
— Tad līdz nākamajai reizei.
Mašīnas aizbrauca brīdī, kad augusta saule jau slīga aiz kokiem.
Pamazām radi pierada zvanīt iepriekš. Reizēm Andris un Ilze paši uzaicināja visus ciemos uz vienu dienu. Reizēm atteica, jo bija jāpabeidz remonts vai vienkārši gribējās pavadīt brīvdienas divatā. Atteikumu vairs neviens neuztvēra kā personisku apvainojumu.
Par mēģinājumu ievākties uz visu vasaru drīz vien atcerējās ar neērtu smaidu. Inese vairs nesauca istabas par savējām, Juris bez saskaņošanas neveda mantas, bet Sandra pārstāja plānot saimnieku vietā.
Māja joprojām bija hipotekārajā kredītā. Tā prasīja darbu, naudu un pacietību. Ilze to neslēpa un neļāva nevienam izturēties pret viņu pirkumu kā pret bezmaksas atpūtas bāzi visiem radiem.
Viņa nebija sarīkojusi skaļu skandālu, nevienu nebija izmetusi un no saziņas neatteicās. Pietika atvērt plānotāju, parādīt īstos pienākumus un skaļi pateikt to, ko Andris tik ilgi nebija uzdrošinājies pateikt pats.
Tā bija viņu māja. Viesus tajā uzņēma labprāt — bet tikai tad, kad viņi patiešām bija aicināti.