Pie galda iestājās tāds klusums, ka kļuva dzirdama pat bērnu skraidīšana ārā.
Pirmā attapās Inese.
— Tu nopietni gribi prasīt naudu no savējiem par palikšanu pie jums?
— Jūs paši paziņojāt, ka grasāties te dzīvot vairākas nedēļas.
— Mēs taču nebraucam kā svešinieki.
— Tieši tāpēc jums nevajadzētu visu izdevumu nastu uzkraut mums.
Sandra iztaisnoja muguru, it kā šie vārdi būtu viņu personīgi aizvainojuši.
— Pie radiem atpūta vienmēr ir bijusi bez maksas.
— Viena lieta ir atbraukt uz dažām stundām, kad jūs uzaicina. Pavisam cita — pašiem sadalīt sev istabas un iekārtoties uz visu vasaru.
— Mēs jums netraucētu.
Ilze paskatījās uz bērniem, kuri tajā brīdī riņķoja ap vēl nepabeigto soliņu. Viens no viņiem jau bija pacēlis stiprinājumu iepakojumu, ko Andris bija atstājis pie lieveņa.
— Mājā un pagalmā remonts vēl nav beidzies. Te visur ir instrumenti, materiāli, detaļas. Mums visu laiku būtu jāskatās, lai bērni nesavainojas. Tas vien jau pilnībā izjauc mūsu plānus.
Inese pasauca dēlu un izņēma viņam no rokām iepakojumu.
— Visu bīstamo taču var nolikt prom.
— Mums nav atsevišķas tukšas telpas, kur sakraut visu remontam vajadzīgo.
— Kāpēc tad jūs vispār pirkāt māju, ja tajā nevienam nav vietas? — Inese aizkaitināti atcirta.
Ilze mazliet pielieca galvu un uzmanīgi palūkojās uz vīra māsu.
— Mēs to pirkām sev.
Sandra ciešāk sažņaudza somas rokturi.
— Andri, tu dzirdi, kā tava sieva runā ar tavu māsu?
Vīrs pacēla acis no plānotāja.
— Dzirdēju.
— Un tu neko neteiksi?
Viņš brīdi vilcinājās. Ilze viņu nesteidzināja un arī nemēģināja atbildēt viņa vietā. Ja Andris gribēja piekrist tam, ka visa ģimene ievācas viņu mājā, viņam tas bija jāpasaka skaļi un pašam jāpaskaidro, kāpēc tāds lēmums tiek pieņemts bez viņas.
Sandra nekavējoties izmantoja pauzi.
— Es nekad nebūtu domājusi, ka mājas iegāde Ilzi tik ļoti mainīs. Agrāk viņa bija daudz viesmīlīgāka.
— Agrāk jūs mums nepiedāvājāt gulēt teltī, kamēr paši ieņemat mūsu guļamistabu, — Ilze mierīgi atbildēja.
Jānis noklepojās un paskatījās uz sievu.
— Par telti tu tiešām pārspīlēji.
— Es tikai piedāvāju ērtu risinājumu.
— Ērtu jums, — Ilze piebilda.
Sandra pagriezās pret dēlu.
— Mēs tik daudzus gadus runājām, ka vajadzētu biežāk būt kopā. Tagad beidzot ir radusies iespēja, bet mums priekšā noliek rēķinu.
Andris ar plaukstu pārvilka pār zodu. Tad aizvēra plānotāju un pastūma to tuvāk sievai.
— Mammu, Ilzei ir taisnība.
Inese skaļi izelpoja.
— Protams. Viņa jau visu ir izlēmusi.
— Nē, — Andris paskatījās uz māsu. — Visu izlēmāt jūs. Bez manis un bez Ilzes. Jūs pat atsevišķu saraksti izveidojāt, lai sadalītu mūsu māju.
— Mēs gribējām sagādāt pārsteigumu.
— Pārsteigums ir dāvana. Nevis paziņojums, ka mājas saimniekiem būs jāguļ pagalmā.
Sandra novērsās pret logu.
— Tātad vecākiem te vietas nav.
— Vieta ir viesiem, kurus uzaicina, — Andris noteica. — Bet neviens te nedzīvos nedēļām ilgi tikai tāpēc, ka jums tā ienācis prātā.
Ilze pamanīja, kā mainījās vīra seja. Apjukums bija pazudis. Andris runāja bez ierastā vainīgā smaida un vairs necentās vienlaikus piekrist visiem.
— Mēs nopirkām šo māju, jo gribējām mierīgi pavadīt te laiku, — viņš turpināja. — Visu vasaru mēs pēc pamatdarba vēl strādājam šeit. Es nebiju plānojis katru vakaru kurināt grilu radiniekiem un pēc tam meklēt, kur pašam pārnakšņot.
Edgars pacēla abas plaukstas, it kā mēģinātu sarunu piebremzēt.
— Neviens tev neprasīja katru vakaru gatavot.
— Mamma jau paspēja dot norādījumu nopirkt lielāku grilu.
— Tā bija tikai doma.
— Šādas domas vispirms apspriež ar mājas īpašniekiem, nevis atved bērnus un sāk izvēlēties istabas.
Inese nosarka.
— Mēs šodien atbraucām tikai paskatīties.
— Tad kāpēc tu jau spriedi, kur labāk nolikt dīvānu jūsu nakšņošanai? — pajautāja Ilze.
Vīra māsa pavēra muti, taču atbilde neatradās.
Sandra mēģināja sarunu pagriezt citā virzienā.
— Labi. Pieņemsim, ka mēs te pastāvīgi nedzīvojam. Bet brīvdienās taču brauksim. Jūs taču neizrakstīsiet mums rēķinu katru reizi.
Ilze mierīgi pasmaidīja.
— Braukt var tad, kad esat uzaicināti. Datumu iepriekš saskaņojam. Ja mums ir remonts, citi plāni vai mēs vienkārši gribam pabūt divatā, ciemošanos pārceļam.
— Tu gribi, lai es pierakstos pie sava miesīgā dēla?
— Andris var ar jums satikties, kad vien vēlas. Bet braukšanu uz mūsu kopīgo māju viņš saskaņo ar mani. Tieši tāpat kā es saskaņotu ar viņu savus viesus.
— Šī māja nav viesnīca un nav ģimenes atpūtas bāze, — piebilda Andris. — Te nevar ievākties pēc lēmuma, kas pieņemts kaut kādā atsevišķā čatā.
Sandra savilka uzacis.
— Ļoti ērti. Tiklīdz tikāt pie mājas, tā uzreiz aizvērāt durvis visiem pārējiem.
Ilze atvēra plānotāju lapā, kur bija sarakstīti jau paveiktie darbi.
— Kurš no jums mums palīdzēja salikt virtuvi?
Neviens neatbildēja.
— Kurš brauca krāsot fasādi?
Edgars novērsa skatienu.
— Kurš tīrīja pagalmu, veda prom zarus, pirka materiālus vai vismaz pajautāja, vai mums vajag palīdzību?
Sandra neapmierināti paraustīja plecu.
— Jūs nelūdzāt.
— Tieši tā. Mēs tikām galā paši. Bet jūs arī nepiedāvājāt palīdzēt. Toties uzreiz pēc fotogrāfiju ieraudzīšanas izdomājāt, kam pienāksies kura istaba.
— Nevajag jau uzskaitīt katru sīkumu, — noteica Inese.
— Es neuzskaitu sīkumus. Es runāju par savu naudu un savu laiku.
Ilze pagrieza plānotāju pret radiniekiem. Lapā bija atzīmēti materiālu piegādes datumi, maksājumu termiņi un darbu saraksts, kas jāpaspēj līdz rudenim.
— Mēs neesam dabūjuši gatavu vietu atpūtai. Mēs paņēmām hipotekāro kredītu un nopirkām māju, kuru vēl tikai savedam kārtībā. Te nav apkalpojošā personāla. Neviens negatavos lielai kompānijai, nevāks aiz visiem un neatliks remontu malā, lai pārējie varētu atpūsties.
Edgars piecēlās no galda.
— Man šķiet, mēs visu sapratām.
Viņš pasauca bērnus pie sevis.