un kopā ar viņiem izgāja pagalmā.
Inese klusēdama savāca līdzi paņemtās mantas. Viņas sejā vēl bija redzams aizvainojums, taču turpināt strīdu viņa vairs nemēģināja.
Jānis pirmais pienāca pie Andra un nopūtās.
— Laikam jau tiešām vajadzēja vispirms piezvanīt.
— Vajadzēja gan, tēti.
— Tad brauksim mājās.
Sandra joprojām stāvēja uz vietas, it kā gaidītu, ka kāds vēl pārdomās.
— Un viss? Pat pusdienas nebūs?
Ilze paskatījās pulkstenī.
— Jūs atbraucāt bez brīdinājuma. Mēs nebijām gatavojušies uzņemt viesus.
— Bet mēs taču ēdienu atvedām.
— Šodien varam kopīgi paēst. Taču pēc tam jūs braucat atpakaļ. Par nākamo ciemošanos vienosimies iepriekš.
Vīramāte acīmredzot bija gaidījusi, ka vedekla visus vienkārši izraidīs aiz vārtiņiem. Tāpēc Ilzes piedāvājums viņu uz brīdi samulsināja.
— Tātad šodien drīkstam palikt?
— Uz dažām stundām. Nevis līdz vasaras beigām.
Edgars iekūra mazo grilu, kas jau stāvēja pie mājas. Andris ķērās pie gaļas, Ilze sagrieza dārzeņus, bet Inese salika ēdienu uz šķīvjiem. Saspringums pamazām atkāpās, lai gan Sandra gandrīz visu laiku klusēja.
Par istabām, teltīm un kopīgām ģimenes brīvdienām neviens vairs nerunāja. Bērni spēlējās tikai tajā pagalma pusē, kur nemētājās instrumenti. Inese pati uzmanīja, lai viņi netuvotos šķūnim.
Pēc pusdienām radi palīdzēja novākt galdu. Inese sakārtoja bērnu somas, Edgars pārbaudīja grilu un aplēja ogles ar ūdeni. Kad sāka tuvoties vakars, abas automašīnas izbrauca no pagalma.
Ilze aizvēra vārtiņus un lēnām atgriezās pie mājas.
Andris sēdēja uz lieveņa. Viņam līdzās gulēja līdz galam nesaliktā soliņa detaļas.
— Es gandrīz piekritu, — viņš klusi atzinās.
— Es to pamanīju.
— Gribēju pateikt, ka līdz augusta beigām jau nemaz tik daudz nav palicis. Ka varētu kaut kā paciesties.
Ilze apsēdās viņam blakus, atstājot starp viņiem nelielu atstarpi.
— Rudenī viņi izdomātu braukt lasīt ābolus. Ziemā gribētu šeit svinēt svētkus. Nākamajā vasarā Inese atvestu baseinu.
Andris īsi iesmējās.
— Viņa tiešām bija par to runājusi.
— Tieši tāpēc tas bija jāaptur tagad.
Viņš grozīja rokās skrūvgriezi un skatījās uz dēļiem.
— Es negribēju konfliktu.
— Toties tu būtu dabūjis pastāvīgu spriedzi savās mājās.
— Zinu.
Ilze paskatījās uz vīru.
— Lēmumus, kas skar mūs abus, nedrīkst pieņemt tikai tāpēc, ka kāds varētu apvainoties.
Andris pamāja ar galvu.
— Es arī gribēju šeit dzīvot mierīgi. Vienkārši baidījos to pateikt mammai.
— Tagad pateici.
— Vēlu, bet pateicu.
Ilze paņēma soliņa salikšanas instrukciju.
— Pabeidzam šo. Citādi tas te tā arī nostāvēs līdz rudenim.
Viņi strādāja līdz saulrietam. Andris stiprināja dēļus, bet Ilze pārbaudīja, vai viss ir taisni un savā vietā. Kad soliņš beidzot bija gatavs, abi to aiznesa zem ābeles un pirmo reizi visas dienas laikā apsēdās bez steigas un sasprindzinājuma.
Pēc dažām dienām Sandra piezvanīja Andrim. Saruna nebija gara.
— Mamma grib atbraukt sestdien, — viņš vēlāk paziņoja Ilzei.
— Kas vēl brauks?
— Tētis, Inese, Edgars un bērni.
Ilze nolika malā iepirkumu sarakstu.
— Ar nakšņošanu?
— Nē. Atbraukšot no rīta un pēc vakariņām došoties prom. Teica, ka paņems līdzi ēdienu un palīdzēs dārzā.
— Mēs šajā sestdienā bijām plānojuši pabeigt celiņu.
— Es to pateicu. Tētis piedāvāja palīdzēt ar dēļiem, bet Edgars — aizvest atlikušos zarus.
Ilze brīdi padomāja.
— Lai brauc uz vienpadsmitiem.
Sestdien radi ieradās tieši norunātajā laikā. Sandra bija atvedusi kūku, Inese — dārza lampiņu komplektu, bet Jānis no bagāžnieka izņēma darba cimdus.
Šoreiz neviens pagalmā neienāca ar norādījumiem un gataviem plāniem.
— Kur varu nolikt produktus? — vīramāte pajautāja.
— Virtuvē, uz brīvā plaukta, — Ilze atbildēja.
Inese nesteidzās apskatīt guļamistabas. Viņa palīdzēja bērniem pārģērbties un pajautāja, kur viņiem drīkst spēlēties.
Edgars kopā ar Andri nesa prom zarus. Jānis ķērās pie dēļiem, kas bija vajadzīgi celiņam. Sandra jau grasījās dot dažus padomus par pagalma iekārtošanu, tomēr laikus apklusa.
Pēc pusdienām visi turpināja iesākto. Līdz vakaram celiņš bija gandrīz pabeigts, pagalms — sakopts, bet bērni bija tik noguruši, ka paši sāka prasīties mājās.
Pirms aizbraukšanas Inese uz mirkli apstājās pie vārtiņiem.
— Nākamajās brīvdienās mēs nebrauksim. Mums jau ir citi plāni.
— Labi, — sacīja Ilze.
— Bet pēc divām nedēļām drīkstēs pajautāt?
— Protams. Vispirms vienosimies par datumu.
Vīra māsa īsi pamāja.
Sandra pienāca pēdējā.
— Kūku es jums atstāju.
— Paldies.
— Mēs šodien netraucējām?
Ilze paskatījās uz vīramāti. Jautājums skanēja neierasti, taču tajā nebija ne izsmiekla, ne pārmetuma.
— Šodien viss bija kārtībā.
— Tad līdz nākamajai reizei.
Automašīnas aizbrauca brīdī, kad augusta saule jau slīdēja aiz kokiem.
Pamazām radi pierada pirms braukšanas piezvanīt. Reizēm Andris un Ilze uzaicināja visus uz vienu dienu. Citreiz atteica, jo bija jāstrādā pie remonta vai vienkārši gribējās nedēļas nogali pavadīt divatā. Un neviens vairs neuztvēra atteikumu kā personīgu aizvainojumu.
Par mēģinājumu ievākties uz visu vasaru vēlāk atcerējās ar zināmu neveiklību. Inese vairs nesauca istabas par savējām, Edgars bez saskaņošanas neveda līdzi mantas, bet Sandra pārstāja sastādīt plānus mājas saimnieku vietā.
Māja joprojām bija iegādāta ar hipotekāro kredītu. Tā prasīja darbu, naudu un pacietību. Ilze to neslēpa un neļāva nevienam izturēties pret viņu pirkumu kā pret bezmaksas atpūtas vietu visai dzimtai.
Viņa nesarīkoja skaļu skandālu, nevienu neizdzina un nepārtrauca attiecības. Pietika atvērt plānotāju, parādīt īstos pienākumus un skaļi pateikt to, ko Andris pārāk ilgi bija baidījies pateikt pats.
Tās bija viņu mājas. Viesus tur uzņēma labprāt — bet tikai tad, kad viņi patiešām bija aicināti.