Kaut vai pie māsas, pie mātes, vai arī guli birojā, ja tā tev ērtāk. Man tas vairs nav svarīgi.
— Tu man draudi?!
— Nē, Jāni. Es aizstāvu savu māju. Beidzot daru to, ko vajadzēja izdarīt jau pirms divām nedēļām. Vari turpināt kliegt, vari mani apvainot, vari pārmest visu, kas ienāk prātā. Tikai zini — katrs nākamais vārds tevi pietuvina brīdim, kad tu stāvēsi pie durvīm ar koferi rokā. Izvēle ir tava.
Otrā galā iestājās klusums. Jānis elpoja smagi un saraustīti, jūtot, kā dusmu vilnis pamazām atkāpjas, bet tā vietā iekšā ieplūst auksta, nepatīkama apjausma.
— Līdz septiņiem gaidīšu tavu lēmumu, — Sandra vēl piebilda. — Ilze pēc savām mantām var ierasties laikā no astoņiem līdz deviņiem. Ja tu viņu pavadīsi, parūpējies, lai viņa neuztaisa izrādi. Man nav spēka kārtējai drāmai. Tas arī viss.
Savienojuma pārtrūkšanas signāls viņam ausīs noskanēja kā spriedums.
Jānis smagi noslīga krēslā un vēl ilgi blenza telefona ekrānā. Domas galvā bija sametušās mezglā. Vienā pusē — Ilze. Mazā māsa, kuru viņš bija sargājis kopš bērnības, un kura vēl tikko raudāja klausulē. Otrā pusē — Sandra. Sieviete, ar kuru viņš bija nodzīvojis četrus gadus, kuru mīlēja… vai vismaz bija pārliecināts, ka mīl.
Telefons atkal sāka vibrēt. Ilze.
— Nu? Tu ar viņu parunāji? Viņa atvainojās? Kad es varu nākt atpakaļ?
Jānis aizspieda seju plaukstās.
— Ilze… pastāsti man vēlreiz. Tikai tagad normāli. Sīki. Kas tieši notika?
— Ko nozīmē “sīki”? — māsa uzreiz apvainojās. — Jāni, tu man netici?
— Vienkārši izstāsti. No paša sākuma.
— Nu… es pamodos, kā parasti. Ap vienpadsmitiem. Aizgāju uz virtuvi…
— Ap vienpadsmitiem? — Jānis viņu pārtrauca. — Un cikos tu aizgāji gulēt?
— Nu… ap trijiem laikam. Mēs ar meitenēm papļāpājām, pēc tam es vēl noskatījos seriāla pēdējo sēriju…
— Pagaidi. Meitenes bija pie mums?
— Jā, ienāca ciemos. Un kas par to? Mēs taču sēdējām klusi!
Jāņa atmiņā uzpeldēja pirmdienas vakars: Sandra, neko nesakot, slaucīja no viesistabas grīdas saplīsuša glāzes lauskas — tās pašas glāzes, kas it kā “nejauši nokritusi no plaukta”.
— Tālāk, — viņš sacīja.
— Nu, es iegāju virtuvē, gribēju paēst brokastis, bet tur bija Sandra. Un viņa uzreiz sāka, ka man pēc sevis jānomazgā trauki. Es pateicu, ka nomazgāšu vēlāk, vispirms gribu paēst. Tad viņa sāka, ka mans “vēlāk” vienmēr nozīmējot vakaru un ka viņai esot apnicis aiz manis vākt. Tu saproti? It kā es tur speciāli taisītu bardaku!
— Un tu nomazgāji?
— Jāni! — Ilze sašutusi iesaucās. — Tu vispār kurā pusē esi?
— Es tikai pajautāju.
— Nu… reizēm es aizmirsu. Man drīz iestājeksāmeni! Man jāmācās!
Jānis aizvēra acis. Viņš ļoti labi zināja, ko Ilzes mutē nozīmē “reizēm aizmirsu”. Tas nozīmēja: “nekad neesmu mazgājusi”.
— Kas bija pēc tam?
— Pēc tam viņa sāka piesieties, ka es naktīs trokšņoju. Ka viņai agri jāceļas. Labi, dažreiz es klausos mūziku, bet taču ne skaļi! Un vispār dzīvoklis ir liels, viņai nemaz nevajadzētu to dzirdēt!
— Trīsistabu dzīvoklis, Ilze. Trīs istabas, nevis pils.
— Vienalga! Un tad es ieraudzīju, ka viņa gludina manu kleitu. To zilo, ko es vilku uz ballīti. Es pajautāju, kāpēc viņa to paņēmusi, bet viņa paziņoja, ka tā esot viņas kleita! Vari iedomāties?
Jānim vēderā kaut kas nepatīkami savilkās, it kā tur būtu iemests ledus gabals.
— Ilze. Tā zilā kleita, kurā tu pagājušajā nedēļā biji Instagram bildē?
— Jā! Skaista, vai ne? Es domāju, Sandra pat nepamanīs, viņa to sen nebija vilkusi…
— Ak Dievs, — Jānis klusi izdvesa. — Ilze, tu paņēmi viņas mantu bez atļaujas?
— Jāni, nu mēs taču gandrīz esam ģimene! Kas tur tik briesmīgs? Māsas taču arī mainās ar drēbēm!
— Jūs neesat māsas.
— Nu… gandrīz! Un es taču būtu izmazgājusi un nolikusi atpakaļ. Vienkārši nejauši uzmetās traips…
— Kāds traips?
— Nu… mazliet vīns izlija. Sarkanvīns. Bet es taču to nedarīju speciāli!
Jānis sajuta, kā viņa nesenais taisnīgais sašutums pret Sandru pēkšņi izkūp kā dūmi.
— Un ko Sandra teica?
— Viņa… viņa pateica, ka kleita maksājusi ap divsimt eiro un ka viņa to bija uzvilkusi tikai vienu reizi, kaut kādā darba pasākumā. Un vēl teica, lai es vai nu samaksāju par ķīmisko tīrīšanu, vai pērku jaunu. Es atbildēju, lai padomā, no kurienes man tāda nauda. Un vispār — tā ir tikai kleita, var taču nopirkt citu. Tad viņa pilnīgi nobālēja un pateica, lai es izvācos.
— Un ko tu viņai atbildēji?
— Ko man vajadzēja atbildēt?! — Ilzes balsī atkal ieskanējās aizvainojums. — Es pateicu, ka atbraucu pie sava brāļa, ka tā ir arī tava māja un ka es nekur neiešu! Ja viņai kaut kas nepatīk, lai pati iet prom!
Jānis lēni pārbrauca ar plaukstu pār seju.
— Ilze, — viņš pēc brīža ierunājās ļoti mierīgi, gandrīz noguruši. — Tā nav mana māja. Tas ir Sandras dzīvoklis.