Viņa to nopirka vēl pirms mūsu kāzām.
— Un kas par to? Jūs taču esat precējušies!
— Tas nozīmē tikai to, ka juridiski es tur esmu deklarēts. Īpašums pieder viņai.
— Bet tu esi viņas vīrs!
— Tieši tāpēc es tur arī dzīvoju, — Jānis atbildēja stingrāk. — Bet tu — nē.
Klausulē iestājās tāds klusums, kas pateica vairāk nekā jebkuri vārdi.
— Tātad tu… tu nostājies viņas pusē? — Ilze beidzot izdvesa, un balss viņai nodrebēja. — Pret savu paša māsu?
— Es cenšos saprast, kas īsti ir noticis, — Jānis noguris noteica. — Ilze, atbildi godīgi. Vai tu pēc sevis uzkopi?
— Nu… ne vienmēr…
— Traukus mazgāji?
— Jāni…
— Ilze. Jā vai nē?
— Dažreiz aizmirsās, — viņa nomurmināja.
— Vai tu vedi uz dzīvokli draugus, iepriekš nebrīdinot?
— Vienreiz…
— Cik reižu?
— Divreiz, — Ilze klusi atzinās. — Varbūt… trīsreiz.
— Un tu ņēmi Sandras mantas bez atļaujas.
— Vienu kleitu! Es taču gribēju to atdot atpakaļ!
— Ar vīna traipu.
Ilze iešņukstējās.
— Jāni, kāpēc tu esi tik nežēlīgs? Es taču to neizdarīju speciāli! Es vienkārši… man likās, ka mēs taču esam ģimene…
— Ģimene nav attaisnojums nepieklājībai, — Jānis klusi pateica, jūtot, kā viņā sabrūk pēdējās ilūzijas. — Tu uzvedies kā izlutināts bērns, Ilze. Un Sandrai bija pilnīgas tiesības tevi palūgt aiziet.
— Bet…
— Nē. Tagad klausies mani uzmanīgi. Šovakar tu vari atnākt. No astoņiem līdz deviņiem. Savāksi visu, kas vēl palicis. Atvainosies Sandrai. Normāli, pieauguša cilvēka veidā. Un pēc tam pārcelsies. Vai nu pie mammas, vai arī īrēsi istabu. Nauda tev ir — es taču pārskaitīju.
— Bet eksāmens?
— Līdz eksāmenam ir divas dienas. Ar to pietiek, lai atrastu pagaidu vietu, kur palikt. Ilze, tev ir deviņpadsmit. Ir pienācis laiks saprast, ka par savu rīcību ir jāatbild pašai.
— Tātad tu izvēlies viņu.
— Es izvēlos veselo saprātu. Un jā, Ilze, es izvēlos savu sievu. Jo šoreiz viņai ir taisnība. Pilnīga taisnība.
— Tu vēl to nožēlosi! — Ilze iecirta klausulē, un pēc mirkļa savienojums jau bija pārtraukts.
Jānis vēl kādu brīdi skatījās telefonā, tad smagi nopūtās. Pēc tam viņš atrada Sandras numuru un piezvanīja.
— Jā? — viņas balss skanēja piesardzīgi.
— Piedod, — Jānis pateica vienkārši. — Tev bija taisnība. Pilnīgi visā. Es ļāvos viņas asarām un pat nepārbaudīju, kas īstenībā noticis. Lūdzu, piedod man.
Iestājās pauze.
— Tu ar viņu runāji? — Sandra uzmanīgi vaicāja.
— Jā. Un sapratu, ka esmu uzvedies kā pēdējais muļķis. Sandra, piedod man. Par kliegšanu. Par aizvainojošajiem vārdiem. Par to, ka uzreiz nenostājos tev blakus. Tu divas nedēļas to visu izturēji, bet es pat nepamanīju…
— Es mēģināju tev pateikt, — Sandra klusi atbildēja. — Bet tu vienmēr atgaiņājies. “Viņa vēl ir bērns”, “pieradīs”, “dod viņai laiku”…
— Es zinu. Es biju akls. Vai arī negribēju redzēt. Bija vieglāk izlikties, ka viss ir kārtībā.
— Jāni… es neesmu briesmone. Es tiešām centos. Bet brīdī, kad viņa pateica, lai es pati izvācos no sava dzīvokļa… tas bija par daudz. Tad es sapratu — ja es tagad nepielikšu punktu, viņa paliks. Jo tu viņai nespētu pateikt “nē”.
— Tev taisnība, — Jānis atzina. — Es tiešām nebūtu spējis. Tāpēc paldies, ka vismaz vienam no mums pietika mugurkaula.
— Tu uz mani nedusmojies?
— Uz sevi — ļoti. Uz tevi? Nē. Tu izdarīji to, kas bija jādara man. Tu aizstāvēji mūsu mājas.
Sandra klusi izelpoja, un Jānis sadzirdēja, kā viņas balsī pamazām atlaižas sasprindzinājums.
— Viņa vakarā nāks? — Sandra pajautāja.
— Jā. Savāks savas mantas. Un… Sandra, es būšu klāt. Parūpēšos, lai viss notiek mierīgi. Un lai viņa atvainojas. Pa īstam.
— Labi, — Sandra pēc nelielas klusuma pauzes sacīja. — Jāni… varbūt es pārspīlēju, kad pateicu, lai tu arī savāc savas mantas…
— Nē, — viņš viņu pārtrauca. — Tu nepārspīlēji. Es to biju pelnījis. Bet ļoti ceru, ka tu man dosi iespēju visu labot.
— Redzēsim, — viņas balsī pavīdēja tik tikko manāms smaids. — Sākumā panāc, lai tava māsa vakarā nesarīko izrādi.
— Nesārīkos. Es apsolu.
Kad saruna beidzās, Jānis pamanīja, ka viņa rokas vairs netrīc. Pirmo reizi šajā dienā viņš juta skaidrību. Varbūt pat pirmo reizi pēdējo divu nedēļu laikā.
Viņš paskatījās pulkstenī. Līdz vakaram bija atlikušas vēl piecas stundas. Pietiekami daudz, lai pārdomātu vārdus ļoti smagai sarunai ar māsu. Sarunai, kuru vajadzēja izrunāt jau sen.
Bet līdz tam viņam vēl bija jāpabeidz atskaite.
Bija pienācis laiks pieaugt visiem. Arī viņam pašam.