Es ar tevi vispār vēl sarunājos, nevis vienkārši nomainu slēdzenes, — Sandra asi noteica. — Jāni, tava “mazā meitenīte” uzvedās egoistiski un nepieklājīgi. Divas nedēļas es to pacietu. Es mēģināju ar viņu runāt. Skaidroju, ka svešā mājā pēc sevis ir jāsavāc, naktīs nav jātaisa troksnis un svešās mantās nav jāložņā. Zini, ko viņa man atbildēja?
Jānis klusēja, tikai žoklis viņam bija saspringts.
— Viņa pateica: “Tās ir mana brāļa mājas, es te darīšu, ko gribēšu. Ja tev nepatīk, tā ir tava problēma.” Tieši tā, Jāni. Vārds vārdā. Un, kad es viņai palūdzu atrast citu vietu, kur palikt, viņa paziņoja, ka nekur no šejienes neies. Tāpēc jā — es iznesu viņas mantas kāpņu telpā. Turklāt nevis sametu kaudzē, bet saliku kārtīgi.
— Tas bija tavs pienākums! — Jānis uzsprāga, jau pats saprazdams, ka runā muļķības, tomēr nespēdams apstāties. — Tu esi mājas saimniece! Tev vajadzēja atrast ar viņu kopīgu valodu!
— Mans pienākums? — Sandras balsī ieskanējās patiess apstulbums. — Jāni, tu tagad nopietni? Man būtu jāaudzina tava pieaugusī māsa?
— Viņa nav pieaugusi! Viņai ir tikai deviņpadsmit!
— Man bija astoņpadsmit, kad īrēju istabu kopmītnēs un vakaros strādāju, lai par to samaksātu, — Sandra atbildēja ledaini mierīgi. — Un kaut kā spēju aiz sevis savākt, netrokšņot un neizturēties nekaunīgi pret cilvēkiem, kuru mājās dzīvoju. Tāpēc par vecumu man nestāsti.
— Tas nav tas pats! — Jānis juta, ka strīdā zaudē pamatu, un bezspēcība viņu padarīja vēl niknāku. — Ilze ir citādi audzināta, viņa ir pieradusi…
— Pie kā tieši? — Sandra viņu pārtrauca. — Ka kāds vienmēr savāc aiz viņas? Ka viņai viss ir atļauts? Ka lielais brālis visu nokārtos? Jāni, viņai ir deviņpadsmit gadi. Šajā vecumā cilvēki veido ģimenes, audzina bērnus, sāk patstāvīgu dzīvi, uzņemas atbildību. Bet tu man centies iestāstīt, ka viņa ir bērns?
— Paklausies, beidz tēlot gudro! — Jānis eksplodēja. — Tu vispār saproti, ko esi izdarījusi?! Viņa stāv kāpņu telpā! Parīt viņai eksāmens! Viņai nav, kur iet!
— Viņai ir māte, kura dzīvo divu stundu brauciena attālumā, — Sandra atbildēja bez mazākās aizķeršanās. — Ja viņu uzņems, būs arī kopmītnes. Un viesnīcai viņai nauda arī atrastos — no tās, ko tu viņai regulāri pārskaiti.
— No kurienes tu zini par pārskaitījumiem? — Jānim izspruka.
— Tāpēc, ka tas ir mūsu kopīgais konts, ģēnij, — Sandra nogurusi noteica. — Es redzu visus maksājumus. Piecdesmit eiro kabatas naudai. Simt eiro drēbēm. Vēl septiņdesmit — nav skaidrs, kam. Divu nedēļu laikā, Jāni. Divi simti divdesmit eiro.
— Viņa ir mana māsa!
— Un mana problēma! — Sandra pirmo reizi pacēla balsi. — Problēma, kas tieši pirms stundas beidzās, kad es viņu izliku aiz durvīm!
— Tu… tu esi nenormāla! — Jānis izspļāva, pilnībā zaudējis savaldību. — Bezsirdīga egoiste, kurai mana ģimene ir pilnīgi vienaldzīga!
— Stop. — Sandras balss atkal kļuva klusa. — Jāni, tu mani tikko nosauci par nenormālu un egoisti?
Kaut kas viņas tonī lika viņam uz mirkli apklust.
— Es… es vienkārši pārāk emocionāli reaģēju…
— Nē, pagaidi. Pabeigsim šo domu līdz galam, — Sandra turpināja biedējoši mierīgi. — Tātad es esmu egoiste, jo nevēlos savā dzīvoklī dzīvot nekārtībā? Tāpēc, ka negribu, lai svešs cilvēks rakātos manā skapī? Tāpēc, ka man apnika vākt aiz pieaugušas sievietes, kura pat labdien nespēj normāli pateikt?
— Ilze nav sveša!
— Man viņa ir sveša, Jāni. Sveša. Pirms tam es viņu savā dzīvē biju redzējusi trīs reizes. Mūsu kāzās, Vecgada vakarā un tavas mātes dzimšanas dienā. Un katru reizi viņa uzvedās tā, it kā es būtu viņas kalpone. Tāpēc jā — man viņa ir svešs cilvēks, kurš ļaunprātīgi izmantoja manu viesmīlību.
— Labi! Vienkārši lieliski! — Jānis vairs nespēja sevi kontrolēt. — Tātad mana ģimene tev ir svešinieki! Varbūt arī man izvākties? Lai es ar savu klātbūtni neaptraipītu tavu karalisti?
Pauze ievilkās tik gara, ka Jānis pat pārbaudīja, vai saruna nav pārtrūkusi.
— Zini ko, Jāni, — Sandra beidzot ierunājās, un viņas balss skanēja savādi: nogurusi, bet vienlaikus stingra. — Tava māsa var atgriezties. Šovakar. Viņa savāc atlikušās mantas, atvainojas man par savu nekaunību un izvācas. Ja tev šķiet, ka tas nav pieņemami, vari doties prom kopā ar viņu. Šo dzīvokli es nopirku vēl pirms laulībām, un tas pilnībā pieder man. Vari paņemt savas mantas un dzīvot, kur vien vēlies.