— Jāni, beidzot parunā ar savu sievu! Kas viņa iedomājas, ko?! Viņa mani izmeta ārā!
Jānis tobrīd sēdēja birojā un šķiroja līgumus, kad telefons pēkšņi sāka kliegt viņa māsas balsī — histēriski, aizvainoti, gandrīz ar raudām.
— Jāni, tu dzirdi? Pasaki kaut ko savai Sandrai! Viņa mani izlikusi kā pēdējo svešinieci! Ko viņa no sevis iedomājas?!
Ilzes balss trīcēja no dusmām un asarām. Jānis pastūma malā mapes un sajuta, kā deniņos sāk pulsēt pazīstamās galvassāpes. Pēdējās divas nedēļas viņš bija nojautis, ka mājās briest kaut kas nepatīkams. Sandra kļuva arvien klusāka un saspringtāka, bet Ilze… Ilze uzvedās tā, it kā būtu ieradusies nevis pie radiniekiem, bet pieczvaigžņu viesnīcā ar pilnu apkalpošanu.
— Ilze, nomierinies. Pasaki normāli, kas notika.
— Kas notika?! — viņas balss uzšāvās vēl augstāk. — Tava sieva… tā… viņa visas manas mantas izmeta kāpņu telpā! Vienkārši paņēma un izlidināja ārā! Kā atkritumus! Es tagad stāvu uz kāpņu laukumiņa ar somām, un kaimiņi uz mani blenž tā, it kā es būtu kaut kāda klaidone. Jāni, tu saproti?! Viņa mani pazemoja visu acu priekšā!
Jānis aizvēra acis un ar pirkstiem paberzēja deguna sakni.
— Un kas bija pirms tam? — viņš piesardzīgi pajautāja.
— Nekas! Pilnīgi nekas! — Ilze aizrāvās elpā. — Es mierīgi dzīvoju, gatavojos iestājeksāmeniem, nevienam netraucēju. No rīta viņa iebrāzās manā istabā… nu, viesu istabā… un sāka bļaut, lai es vācos prom! Es viņai pateicu, ka esmu atbraukusi pie brāļa un ka tās ir arī tavas mājas, bet viņa… viņa sāka grūst manas drēbes somās! Jāni, viņa man pat neļāva kārtīgi sakrāmēties! Vienkārši izstūma pa durvīm kopā ar mantām!
Jānī uzvirmoja niknums. Kā Sandra vispār uzdrošinājās? Ilze bija viņa māsa, vēl gandrīz bērns, atbraukusi kārtot iestāšanos augstskolā, un ar viņu tā apietas? Viņa paša mājās?
— Viņa prātu zaudējusi? — viņam izspruka. — Kur tu tagad esi?
— Kāpņu telpā! Ar trim somām! Jāni, man taču nav, kur iet! Parīt eksāmens, man jāmācās, bet es te…
— Paliec tur. Es tūlīt visu nokārtošu, — Jānis strupi noteica un, negaidot, kamēr māsa pabeigs šņukstēt, pārtrauca zvanu.
Viņa pirksti trīcēja, kad viņš uzspieda Sandras numuru. Signāli šķita bezgalīgi gari.
— Jā? — sievas balss bija mierīga. Pat pārāk mierīga.
— Sandra, kas tur notiek?! — Jānis uzsprāga, vairs nespēdams savaldīties. — Tu man vari paskaidrot, kāpēc mana māsa stāv kāpņu telpā ar visām savām mantām?
Iestājās pauze. Klausulē viņš dzirdēja tikai viņas elpu — vienmērīgu, savaldītu.
— Tāpēc, ka es viņai palūdzu izvākties, bet viņa atteicās, — Sandra atbildēja tikpat nosvērti. — Tad es viņai palīdzēju pārvākties.
— Tu joko?! — Jāņa balss pacēlās gandrīz līdz kliedzienam. Daži kolēģi pagriezās uz viņa pusi, un viņš, demonstratīvi novērsies pret logu, nospieda toni līdz dusmīgai šņākšanai. — Tā ir mana māsa! Deviņpadsmitgadīga meitene, kas atbraukusi stāties augstskolā! Tu viņu izmet uz ielas kā kaut kādu pēdējo…
— Jāni, labāk nepabeidz šo teikumu, — Sandra auksti pārtrauca. — Nepasaki kaut ko tādu, ko pēc tam nožēlosi.
— Es nožēlošu?! — Jānis gandrīz smaka aiz sašutuma. — Tu izmeti manu māsu! Bērnu! Tu vispār saproti, ko esi izdarījusi?
— Bērnu, — Sandra atkārtoja, un viņas balsī parādījās kaut kas bīstams. — “Bērnu”, kura divu nedēļu laikā ne reizi nav nomazgājusi aiz sevis šķīvi. “Bērnu”, kura rīko ballītes mūsu dzīvoklī, kamēr mēs strādājam. “Bērnu”, kura bez atļaujas uzvilka manu jauno kleitu un uzlēja tai sarkanvīnu. “Bērnu”, kura šorīt man paziņoja, ka nekur no šejienes neies, jo “te dzīvo viņas brālis”.
— Un kas tad?! — Jānis viņu asi pārtrauca. — Viņas brālis tiešām te dzīvo! Vai tu aizmirsi, ka tās ir arī manas mājas?
— Nē, Jāni, — Sandra ierunājās klusāk, un tieši tāpēc viņas balss skanēja vēl draudīgāk. — Tās ir manas mājas. Mans dzīvoklis, kuru es nopirku par savu naudu trīs gadus pirms mūsu laulībām. Tu šeit dzīvo tāpēc, ka esi mans vīrs. Tava māsa šeit palika tāpēc, ka tu divas nedēļas mani lūdzies, un es piekritu. Uz laiku. Tikai iestāšanās eksāmenu periodam.
— Nu un kas, ka tas ir tavs dzīvoklis! — Jānis norūca, jūtot, kā pamats zem kājām sāk slīdēt, tomēr nevēloties to atzīt. — Mēs esam ģimene! Vai tev tas tiešām neko nenozīmē?
— Tieši tāpēc, ka runa ir par ģimeni, es vēl mēģinu ar tevi runāt mierīgi.