Pēc tam viņa iegāja guļamistabā, pārģērbās naktsdrēbēs, ielīda zem segas un gandrīz tajā pašā mirklī iegrima smagā miegā.
Sapnis bija dīvains — pelēcīgs, nomācošs, gluži kā novembra lietus, kas līst bez apstājas. Tajā parādījās Jānis, viņa māte, kaut kādi sveši cilvēki, balsis, kas nāca no visām pusēm. Kāds kliedza, kāds kaut ko pieprasīja, kāds komandēja un vicināja rokas. Sākumā viss saplūda vienā neskaidrā juceklī, bet pamazām šis haoss kļuva arvien biedējošāks. Ilze nesaprata, kas notiek, līdz pēkšņi izdzirdēja skaļu blīkšķi.
Īstu blīkšķi.
Viņa strauji atvēra acis. Pulkstenis rādīja četrus no rīta. No virtuves nāca troksnis — kaut kas skanēja, šķindēja, tika stumdīts pa galdu. Ilze piecēlās, basām kājām izgāja gaitenī un, samiedzot acis pret spilgto gaismu, atvēra virtuves durvis.
Uz virtuves galda gulēja nepazīstams vīrietis, izpletis rokas tā, it kā būtu nolēmis tur pārnakšņot līdz rītam. Blakus viņam sēdēja Jānis — sarkanu seju, apduļķotu skatienu, tik piedzēries, ka šķita gandrīz bez samaņas. Viņš ēda pārpalikumus. Tos pašus ēdiena krājumus, ko Ilze bija taupījusi līdz algai.
— Ko tev vajag? — viņš nomurmināja, pamanījis sievu. — Mums viesi…
— Kādi vēl viesi, Jāni?! Ir četri no rīta! — Ilze tikai tagad pilnībā attapās. — Kas te vispār notiek?
Jānis mēģināja piecelties, taču sašūpojās un smagi nosēdās atpakaļ uz krēsla.
— Nebļausties… tūlīt taču Jaunais gads… atslābsti…
— Jā, ar tevi tiešām var atslābt, — Ilze izspieda caur zobiem, ar pēdējiem spēkiem turot sevi rokās.
Un tajā brīdī viņā kaut kas pārtrūka. It kā iekšienē būtu pārplīsusi pēdējā plānā stīga, kas vēl bija saturējusi kopā visu viņas pacietību. Ilze piegāja pie galda, satvēra svešo vīrieti aiz jakas piedurknes un gandrīz vilkdama izdabūja viņu gaitenī. Kāpņu telpas durvis skaļi aizcirtās, un Jānis no trokšņa sarāvās.
— Tu ko dari… — viņš neapmierināti noburkšķēja.
— Tūlīt redzēsi.
Ilze pagriezās, piegāja pie vīra un, tāpat kā viņa draugu, izstūma arī viņu aiz dzīvokļa durvīm.
Jānis mēģināja protestēt, taču viņa iebildumi bija vāji un nesakarīgi. Kājas no alkohola viņu vairs neklausīja.
— Ej un guli, kur gribi. Uz kāpnēm, pie sava drauga, uz ielas — man vienalga.
— Tu… — viņš iesāka lamāties.
Taču durvis jau bija aizvērtas. Ilze palika stāvam priekšnamā un kādu brīdi pati nespēja noticēt tam, ko tikko bija izdarījusi. Pēc dažām minūtēm viņa atgriezās virtuvē, savāca ēdiena atliekas, izmeta tukšās pudeles un uzlēja sev krūzi karstas tējas.
Miegs bija pazudis kā ar roku atņemts. Viņa sēdēja pie galda un raudzījās pa logu uz balto ielu. Sniegs bija pārklājis pilsētu, paslēpjot tās dubļus, nogurumu un pelēcību. Kādā brīdī Ilze pamanīja, ka ārā jau sāk aust gaisma. Bija pienācis laiks taisīties uz darbu.
Kad viņa izgāja no mājām, Jāņa pie durvīm vairs nebija. Taču pirmo reizi dzīvē tas viņu ne mazākajā mērā neuztrauca. Piektdienas darba diena pagāja gandrīz nemanot. Ilze strādāja rūpīgi, savākti un ātri, lai visu paveiktu laikus un nebūtu jāpaliek ilgāk.
Dienas beigās vadība sasauca visu nodaļu un paziņoja:
— Paldies visiem par ieguldīto darbu. Gadu mijā jums pienākas prēmija.
Kad nauda tika ieskaitīta kontā, Ilze kādu brīdi vienkārši skatījās ekrānā un neticēja redzētajam. Summa bija divreiz lielāka, nekā viņa bija cerējusi. Viņa pielika plaukstu pie mutes, jo juta, ka acīs sakāpj asaras — no prieka un no milzīga atvieglojuma.
Telefons viņas rokā ievibrējās. Zvanīja Laura — draudzene, kuru Ilze nebija satikusi jau divus gadus. Pirms septiņiem gadiem Laura bija aizbraukusi darba komandējumā, tur iepazinusi vīrieti, un neviens toreiz nebūtu iedomājies, ka viņa paliks tur pavisam. Viņa apprecējās, piedzima dēls… dzīvoja tālu, bet Ilzi nekad nebija aizmirsusi.
— Ilze, es esmu pilsētā! Tikai uz trim dienām. Satiksimies?
Ilze pasmaidīja un atbildēja bez jebkādas vilcināšanās:
— Brauc šovakar pie manis.
Kad Jānis vakarā beidzot pagodināja mājas ar savu ierašanos, viņš acīmredzot bija gaidījis pavisam citu ainu. Droši vien domāja, ka sieva viņu sagaidīs ar asarām, atvainošanos un lūgšanos. Viņš pat jau iepriekš bija uzlicis sejā stingru, aizvainota vīrieša izteiksmi.
Taču, atverot durvis, viņš ieraudzīja ko citu. Virtuvē sēdēja Ilze un Laura. Viņas smējās un dzēra vīnu.
Jānis kļuva sarkans.
— Kas tas te ir?! Ko tu dari?! — viņš uzreiz sāka kliegt, kā jau vienmēr. — Ko es tev teicu par svešiem cilvēkiem manā mājā? Kas par izrādi te sarīkota?
Laura sastinga ar glāzi rokā, nesaprazdama, kas notiek. Viņa jautājoši paskatījās uz draudzeni. Ilze tikai nopūtās, nolika glāzi uz galda un mierīgā balsī sacīja:
— Jāni… man no tevis ir tik ļoti apnicis. Patiesi. No tevis un no tavas mātes arī.
Viņa paskatījās viņam tieši acīs.
— Kā mēdz teikt… jaunā gadā — jauna dzīve, — Ilze uz brīdi apklusa. — Es aizeju no tevis, Jāni. Sakravā savas mantas un vācies prom no mana dzīvokļa.
Vīrs samirkšķināja acis, it kā nebūtu sapratis dzirdēto.
— Ko tu tur muldi? — pēc brīža viņš nicīgi pasmīnēja. — Labi, es sakravāšos. Bet tu vēl nožēlosi. Un kā tava meita augs bez tēva? Par to esi padomājusi?
Ilze iesmējās.
— Mana meita? Tagad tu atceries par Annu? Nu… vismaz beidzot.
Viņa piecēlās un pamāja uz durvju pusi.
— Par viņu neuztraucies. Viņa tiks galā.