Jo pavisam drīz taču pienāks jaunais gads… jauns sākums, jaunas cerības, jaunas iespējas.
Tomēr kaut kur dziļi sevī Ilze labi saprata: tie bija tikai vārdi. Tukša pašmierināšana. No tā, ka kalendārā nomainīsies cipari, viņu dzīvē nekas pēkšņi nekļūs vieglāks. Drīzāk otrādi — varēja kļūt vēl smagāk.
Darbā viņa centās neļaut domām klīst. Pirksti mehāniski slīdēja pa klaviatūru, viņa kārtoja dokumentus, atbildēja uz telefona zvaniem, pārlika mapes no vienas kaudzes otrā. Viss notika it kā pats no sevis, gandrīz bez viņas līdzdalības. Taču rīta rūgtums, Annas nogurušais skatiens un pašas bezspēcība bija palikuši iekšā kā pelēks nosēdums, ko nevarēja ne izkratīt, ne noslaucīt.
Kad pienāca pusdienu pārtraukums, Ilze beidzot apsēdās pie sava galda, atvēra līdzi paņemto kārbiņu ar makaroniem un uz mirkli vienkārši izelpoja. Viņa vēl nebija paspējusi paņemt dakšiņu, kad somā ievibrējās telefons. Zvanīja Anna.
— Mammu… — meitas balss skanēja klusi un piesardzīgi, it kā viņa jau iepriekš būtu gatava dzirdēt atteikumu. — Es gribēju pajautāt…
— Protams, mīļā, — Ilze pasteidzās atbildēt, pat neļaujot Annai pabeigt. — Es tev pārskaitīšu naudu. Pietiks gan biļetei, gan popkornam. Ej ar meitenēm, izklaidējies.
Otrā galā uz sekundi iestājās tāds klusums, ka tas gandrīz sāpēja. Šķita, Anna neticēja, ka pareizi sadzirdējusi.
— Mammu! Mammīt! Paldies! Es… es tev pēc tam visu, pilnīgi visu izstāstīšu!
Ilze saklausīja, kā meitas balsī atgriežas tas vieglais, priecīgais skanējums, ko pēdējā laikā dzirdēja arvien retāk. Tā skaņa viņai iedūra sirdī un reizē sasildīja.
— Lai tev jauka diena, zaķīt, — viņa maigi noteica.
Pēc sarunas Ilze uzreiz atvēra bankas lietotni. Kontā bija palikusi smieklīgi maza summa. Tik maza, ka citā brīdī viņa būtu ilgi skatījusies ekrānā un rēķinājusi, kā izvilkt līdz nākamajai algai. Taču šoreiz viņa nekavējās ne mirkli. Ievadīja Annas numuru, pārbaudīja summu un nospieda “pārskaitīt”.
Tā bija pēdējā nauda.
Viņa paskatījās uz saviem makaroniem — bez salātiem, bez kotletes, bez nekā lieka — un pēkšņi sajuta nevis izmisumu, bet dīvainu atvieglojumu. It kā ar vienu kino biļeti viņa meitai būtu nopirkusi mazu gabaliņu normālas bērnības. Mazītiņu, trauslu, bet īstu.
Vakarā pilsētu pārklāja sniegs. Pārslas krita lielām, mīkstām pikām, kā senās ziemas filmās, tikai šajā ainavā nebija nekā pasakaina. Autobusi kavējās, mašīnas slīdēja un vilkās pa ielām gliemeža gaitā, cilvēki pieturās mīņājās, sabozušies un neapmierināti.
Ilze jau vismaz divdesmit minūtes stāvēja zem pieturas nojumes, nosalusi līdz kaulam un ar mitrām zābaku malām. Kad beidzot piebrauca autobuss, pūlis vienā vilnī metās pie durvīm. Viņai ar grūtībām izdevās iespiesties salonā. Cilvēki stāvēja tik cieši, ka viņu piespieda pie stangas, un pakustēties gandrīz nebija iespējams.
Tieši tajā brīdī atkal iezvanījās telefons.
Ekrānā mirgoja vīramātes vārds — Sandra. Kā vienmēr, viņa prata piezvanīt visnepiemērotākajā mirklī. Ilze uz sekundi aizvēra acis un smagi nopūtās. Nu, protams.
— Jā, klausos… — viņa centās noturēt telefonu tā, lai tas neizslīdētu no pirkstiem un neiekristu kādam zem kājām.
— Ilze, es tevi ilgi neaizkavēšu, — Sandra paziņoja tādā tonī, it kā viss jau būtu izlemts. — Pirms svētkiem vajag kārtīgi iztīrīt dzīvokli. Atbrauksi pie mums un visu sakopsi. Jānis teica, ka brīvdienās tev neesot nekādu īpašu plānu.
Ilzei telefons gandrīz izslīdēja no rokas, taču viņa to satvēra vēl ciešāk.
Viņa uz mirkli sastinga.
Tā bija pēdējā nedēļas nogale pirms jaunā gada. Ilze Annai bija apsolījusi, ka abas izrotās māju, uzliks eglīti un izceps mājās cepumus. Viņa bija gribējusi vismaz mazliet uzburt svētku sajūtu, lai bērnam paliktu kāda silta atmiņa.
— Sandra, man… mums ar Annu jau ir savi plāni. Mēs gribējām…
— Savu dzīvokli paspēsi piekārtot pēc tam! — vīramāte viņu asi pārtrauca. — Es vairs neesmu jauna, man tas viss ir grūti. Tev ir pienākums palīdzēt ģimenei.
Ilze sakoda zobus, lai neatbildētu pārāk asi. Viņa labi zināja, ka patiesā problēma nebija Sandras vecums. Drīzāk mūžīgās cigaretes, no kurām vīramāte smaka pēc dūmiem un aizelsās pat tad, kad bija tikai jāpāriet no istabas uz virtuvi.
— Parunāsim vēlāk, labi? Es šobrīd esmu autobusā…
— Viss, sarunāts. Sestdien tevi gaidām, — Sandra noteica un pārtrauca zvanu.
Ilze palika ar telefonu rokā, nepaspējusi neko iebilst. Apkārtējie viņu grūstīja, autobuss paraustījās uz bedrēm, un viņai nācās ar visu spēku turēties, lai nezaudētu līdzsvaru. Atzvanīt nebija nekādu iespēju — viņa jau tā stāvēja gandrīz uz vienas kājas, iespiesta starp svešiem mēteļiem, somām un elkoņiem.
Mājās Ilze pārnāca vēlu. Viņa bija pārsalusi, pārgurusi un iztukšota līdz pēdējai drusciņai. Taču, tiklīdz atslēdza durvis, Anna izskrēja viņai pretī kā mazs saules stariņš — vaigi sārti, acis mirdzošas, visa seja pilna sajūsmas.
— Mammu! Tas bija tik forši! Tur bija viena tāda smieklīga vieta… — meita runāja bez apstājas, velkot Ilzi uz virtuvi. — Es tev uzsildīju vakariņas! Nāc, sēdies! Te ir tava krūze! Mammu, tas tiešām bija tik lieliski!
Ilze paskatījās uz meitu ar nogurušām acīm, bet sirds viņai kļuva siltāka. Anna bija laimīga. Un tajā brīdī tas šķita svarīgāk par visu pārējo. Viņa noglāstīja meitai plecu, klausījās steidzīgajā stāstījumā un smaidīja, kaut arī spēka gandrīz vairs nebija.
Jāņa mājās nebija, lai gan sienas pulkstenis jau rādīja astoņus. Ilze par to pat vairs nebrīnījās. Viņa bija pārāk sen pieradusi, ka arī tas skaitās viņu ikdienas “normālā” daļa.
Viņa tikai klusi sacīja meitai:
— Galvenais, ka tev bija laba diena, mīļā.
Anna aizskrēja uz savu istabu — zvanīja draudzenei. Pat caur sienu Ilze dzirdēja viņas gaišos smieklus, tos pašus smieklus, kas pēdējā laikā mājās atskanēja arvien retāk.
Ilze lēnām savāca traukus pēc vakariņām, izskaloja krūzes un noslaucīja galdu. Katra kustība prasīja piepūli, un nogurums gulās uz pleciem kā smags, auksts akmens.