Viņa pārdzīvos arī šo “zaudējumu”. Jo, būsim godīgi, tu viņai tāpat nekad īsti neesi bijis klāt.
Jānis stāvēja ar pavērtu muti un nespēja atrast nevienu sakarīgu vārdu. Patiesība viņam trāpīja sāpīgi. Viņš saniknots sāka mest savas drēbes somā — nevis kārtot, bet tieši mest. Rāvējslēdzēju viņš vilka tik nikni, it kā gribētu izraut to kopā ar visu audumu.
Katrs viņa straujais žests, katra skaļā nopūta skanēja kā izaicinājums. Taču Ilze vairs neatsaucās. Viņa vienkārši sēdēja un vēroja, kā viņš rakņājas pa plauktiem, gāžot visu pa labi un pa kreisi.
— Tu vēl redzēsi… vēl lūgsies… — viņš murmināja zem deguna. — Tāpat atnāksi atpakaļ…
Pēc brīža ārdurvis ar blīkšķi aizcirtās. Dzīvoklī iestājās tāds klusums, kādu Ilze nebija jutusi gadiem. Un pirmo reizi ļoti sen viņa saprata, cik viegli var ieelpot, ja neviens nestāv uz krūtīm kā smags akmens.
Laura joprojām sēdēja viņai pretī. Acis lielas, apjukušas, pilnas neticības.
— Ilze… kas tas tikko bija? — viņa klusi pajautāja, kad Ilze atkal apsēdās.
Ilze smagi nopūtās un sāka stāstīt. Par to, ka Jānis jau mēnešiem “meklē darbu”, bet patiesībā guļ uz dīvāna. Par to, ka pēdējo naudu viņš iztērēja alum, nevis pārtikai. Par naktīm, kad viņš pazuda un atgriezās tikai rītausmā. Par to, ka pēdējā laikā viņi vairs nebija ģimene, drīzāk sveši cilvēki zem viena jumta. Par dienām, kurās Ilze skaitīja atlikušos eiro centus līdz algai. Par Annu, kura kautrējās no mammas nogurušā izskata. Un pats sāpīgākais — par to, ka Ilzei jau sen bija bail skatīties spogulī. Ne jau grumbu dēļ. Izmisuma dēļ.
Laura klausījās klusējot. Nevienu reizi viņa nepārtrauca. Tikai viņas skatiens kļuva arvien stingrāks, bet žoklis saspringa. Tad pēkšņi viņa noteica:
— Pārvācies pie manis.
Ilze sākumā pat nesaprata.
— Ko? Kur?
— Pie manis, — Laura atkārtoja mierīgi. — Uz mūsu pilsētu. Andris tieši tagad meklē grāmatvedi. Nevis jebkuru, bet cilvēku ar pieredzi, kurš saprot, ko dara. Un tu tāda esi. Viņam tu būtu ļoti vajadzīga.
— Laura… — Ilze samulsa. — Bet kā tad… Man taču te…
— Kas tev te ir? — Laura maigi pārtrauca. — Jānis? Viņa vairs nav. Vecāki? Arī nav. Darbs? Tu pati teici, ka tur nav nekādu izaugsmes iespēju.
— Bet Anna… Viņai te ir skola, draugi…
Laura satvēra viņas roku.
— Tu ar viņu izrunāsies. Izskaidrosi. Tu esi laba mamma, Ilze. Anna tev uzticas. Ja tu parādīsi, ka pārcelšanās nav sods, bet iespēja, viņa to sapratīs. Bērni reizēm jaunā dzīvē ieiet daudz drosmīgāk nekā pieaugušie.
Ilze atkal dziļi ievilka elpu. Un pēkšņi viņai pašai kļuva skaidrs — kas tad īsti viņu te vēl tur?
Sestdienas rītā Ilzes telefons gandrīz pārkarsa no zvaniem. Zvanīja Sandra.
— Ilze! Ko tu esi izdarījusi ar Jāni?! — viņa kliedza klausulē. — Viņš atnāca pie manis un saka, ka tu viņu izmetusi! Tūlīt pat laid viņu atpakaļ! Viņš ir tavs vīrs! Tu dzirdi — tūlīt!
Ilze sēdēja virtuvē pie galda un mierīgi klausījās apsūdzību straumē.
— Un vispār! — Sandra jau gandrīz spiedza. — Mēs tev to dzīvokli atņemsim! Jānim pienākas sava daļa!
Ilze viegli pasmaidīja. Tieši šo viņa bija gaidījusi.
— Sandra, dzīvoklis pieder man. Tas ir mana tēva dzīvoklis. Es ieteiktu jums vispirms kārtīgi iepazīties ar likumiem.
— Bet… bet… — Sandra aizrijās ar saviem pašas vārdiem.
— Tāpēc draudiem nav nekādas jēgas. Lai jums veicas ar Jāni.
Jauno gadu Ilze un Anna sagaidīja klusi — tikai divatā. Tomēr pirmo reizi pēc daudziem gadiem viņas abas jutās patiešām laimīgas. Ilze pat nopirka mazu burciņu sarkano ikru — niecīgu greznību, ko sen nebija atļāvusies. Anna jaunajā blūzē skrēja pa dzīvokli, smējās un aizdedza brīnumsvecītes.
— Mammu! Mammu, ejam ārā skatīties salūtu! — meitene vilka viņu aiz rokas.
Viņas izgāja kraukšķīgajā, svaigajā sniegā. Debesis mirgoja krāsās, salūti uzplauka viens pēc otra, un Anna staroja tā, it kā pasaule beidzot būtu pagriezusies pret viņām ar gaišo pusi.
Ilze paskatījās uz meitu un nodomāja:
“Tieši viņas dēļ bija vērts izturēt visu. Un tieši viņas dēļ tagad ir laiks visu mainīt.”
Pēc janvāra brīvdienām Ilze bez liekiem paskaidrojumiem iegāja pie priekšnieces un nolika atlūgumu uz galda.
— Tu esi pārliecināta? — priekšniece jautāja.
— Jā, — Ilze atbildēja.
Un tajā mirklī viņa sajuta tādu brīvību, it kā pēc ļoti gara ceļa beidzot būtu novilkusi smagus, slapjus zābakus.
Šķiršanās no Jāņa notika diezgan ātri. Viņš mēģināja taisīt skandālus, pieprasīja naudu, draudēja un solīja “parādīt”, bet tas viss izčākstēja. Likums bija Ilzes pusē.
Pavasarī viņa pārdeva dzīvokli. Kopā ar Annu viņa iekāpa vilcienā un aizbrauca uz lielāku pilsētu, kur iespēju bija daudz vairāk. Laura palīdzēja atrast mājīgu dzīvokli jaunā rajonā. Viņa palīdzēja arī ar darbu — tādu, kur alga bija tik laba, ka Ilze agrāk par ko tādu pat sapņot neuzdrošinājās.
Anna sāka mācīties jaunā skolā un pat pārsteidza mammu: viņa ātri iejutās, atrada draudzenes un jau pēc mēneša telefonā smējās daudz biežāk nekā agrāk mājās.
Arī Ilzes dzīve bija mainījusies. Viņa vairs neskaitīja katru centu, negaidīja avansu kā svētkus un nesatrūkās no katra zvana. Jo vairs nebija ne pārmetumu, ne kliedzienu, ne Sandras nemitīgās iejaukšanās.
Pirmo reizi pēc ilgiem gadiem Ilze sev nopirka jaunu siltu ziemas jaku, cepuri un kārtīgus zābakus. Vakaros viņa ar Annu staigāja pa pilsētu, sadevušās rokās, un abas juta vienu un to pašu: dzīve beidzot bija kļuvusi gaiša, īsta un viņām pašām piederoša.