Sandra vispirms apstājās ar skatienu pie halāta bezformīgā silueta. Tad viņas acis aizķērās aiz milzīgajām, pabalējušajām rozēm, kas greznoja audumu. Pēc brīža viņa nolaida skatienu zemāk — uz pūkainajiem bumbuļiem pie čībām.
Un tikai tad lēni pagrieza galvu uz Ilzi.
Valdis klusi, gandrīz nemanāmi noklepojās.
Savukārt vīramāte sastinga kā iemieta.
— Lūdzu, sēdieties, — Karina laipni sacīja, nolikdama paplāti uz galda. — Mammu, paskaties, es uzvilku tavu dāvanu. Tu ar izmēru esi trāpījusi vienkārši perfekti. Tik silts, tik mājīgs. Tagad pa māju staigāju tikai tajā.
Viesistabā iestājās klusums. Tas ilga tieši trīs sekundes.
— Cik… savdabīgs jums halāts, — Sandra pirmā pārtrauca neveiklo pauzi.
— Tiešām patīk? — Karina pilnīgi mierīgi iztaisnoja plato malu. — Ilze man to uzdāvināja jubilejā. Pati speciāli izvēlējās. Teica, ka manam vecumam tas esot vispiemērotākais variants.
Atkal iestājās klusums, tikai šoreiz nedaudz īsāks.
Sandra lēnām pārcēla skatienu uz Ilzi. Valdis pēkšņi izrādīja neparastu interesi par šarloti un sāka ļoti uzmanīgi pētīt tās karamelizēto virspusi.
— Piedodiet par tiešumu, bet cik jums ir gadu? — Sandra apvaicājās.
— Četrdesmit pieci.
— Četrdesmit pieci, — viešņa domīgi atkārtoja.
Pēc tam viņa vēlreiz paskatījās uz Ilzi. Šoreiz tik izteiksmīgi, ka nekādi paskaidrojumi vairs nebija vajadzīgi.
Ilzes seja sāka mainīt krāsu. Vispirms piesarka kakls, tad sārtums lēnām uzkāpa līdz vaigiem un deniņiem, it kā saulriets pēkšņi būtu izlēmis kustēties pretējā virzienā.
— Karina, nu kāpēc tu tā… Es taču nemaz to negribēju teikt…
— Mammu, ko tu, — Karina mierīgi atbildēja, lejot tēju porcelāna tasītēs. — Es visu sapratu tieši tā, kā vajag. Tu taču rūpējies par manu veselību. Dabīgs materiāls, brīvs piegriezums, nekas netraucē kustēties. Un nekādas kaitīgas sintētikas. Mani patiesi aizkustināja tava gādība.
Sandra ātri pielika plaukstu pie lūpām. Visticamāk, viņa centās noslēpt smaidu.
— Starp citu, mans vīrs arī novērtēja tavu dāvanu, — Karina turpināja. — Andri, tev taču patīk mans jaunais mājas tērps?
Andris joprojām stāvēja durvju ailē. Sejā viņš saglabāja pilnīgu nopietnību, toties acīs jautri zibsnīja dzirksteles.
— Ļoti patīk, — viņš apstiprināja. — Īpaši šīs krāšņās rozes.
Tējošana ievilkās vēl gandrīz stundu.
Karina uzvedās kā nevainojama namamāte. Viņa papildināja viesiem tēju, piedāvāja vēl pa gabaliņam šarlotes, pasniedza ievārījumu un ar patiesu interesi iztaujāja Valdi par viņa darbu.
Halāts visu šo laiku bija gluži kā pilntiesīgs sarunas dalībnieks. Tas pastāvīgi nonāca skatiena laukā — kā kluss tēls, kura klātbūtni nebija iespējams ignorēt.
Ilze no visas sirds centās novirzīt viesu uzmanību uz dzīvokļa iekārtojumu. Viņa stāstīja par jaunajām tapetēm, slavēja dīvānu un sīki skaidroja, kāpēc izvēlēta tieši šāda karnīze.
Taču Sandra, kurai piemita apbrīnojamas novērošanas spējas, atkal un atkal sarunu nemanāmi atgrieza pie Karinas.
— Vai jūs kaut kur strādājat?
— Protams. Esmu menedžere. Jau piecpadsmit gadus strādāju vienā uzņēmumā.
— Neticami. Un kā jums izdodas to visu apvienot? Darbs, mājas solis, ēst gatavošana… Starp citu, šarlote ir izdevusies lieliska.
— Paldies. Recepte man palikusi no vecmāmiņas. Tiesa, Ilze vairāk iecienījusi veikalā pirktus cepumus. Bet es nodomāju, ka tik cienījamu viesu dēļ tomēr ir vērts mazliet pacensties.
Sandra ar dzīvu ziņkāri pagriezās pret savu draudzeni.
— Ilze, kāpēc tu nekad neesi stāstījusi, ka tev ir tik brīnišķīga vedekla? Viņa taču ir īsts atradums.
Ilze piespieda sevi pasmaidīt. Smaids sanāca šaurs un saspringts, kā līdz pēdējam nostiepta stīga.
— Jā, tā jau ir mūsu Karina.