— Ļoti saimnieciska.
— Par to man jāpateicas mammai, — Karina ar sirsnīgi pateicīgu izteiksmi pielika roku pie krūtīm. — Tieši viņa mani iedvesmo. Kaut vai šis lieliskais halāts — pietika to uzvilkt, un es uzreiz sajutos kā īsta mājas pavarda sargātāja.
Valdis aizrijās ar tēju.
Viņš gan centās to izdarīt pēc iespējas nemanāmāk — klusi, cienīgi un ar labi audzināta cilvēka savaldību. Tomēr fakts palika fakts: viņš bija aizrijies.
Ap sešiem viesi sāka posties prom.
Jau priekšnamā Sandra pēkšņi apķēra Karinu un, pieliekusies viņai tuvāk, čukstus noteica:
— Jūs esat vienkārši apbrīnojama. Un halāts jums piestāv neticami labi.
Viņas balsī bija tāda nokrāsa, ka abas sievietes vienlaikus iesmējās.
Valdis cieši paspieda Andrim roku, īsi pamāja mājiniekiem un aizveda sievu uz mašīnu.
Ilze gan nesteidzās doties projām. Viņa palika stāvam priekšnamā un vairākas garas sekundes klusēdama aizpogāja mēteli.
Karina mierīgi gaidīja.
— Tu to visu izdarīji speciāli, — beidzot sacīja vīramāte.
Tas nebija jautājums. Drīzāk spriedums, pie kura viņa jau bija nonākusi.
— Ko tieši es izdarīju, mamma?
— Visu šo izrādi. Un halātu arī uzvilki ar nodomu.
— Mamma, — Karina saudzīgi satvēra viņas roku. Ne uzstājīgi, ne pārmetoši, tikai mierīgi un maigi. — Tu man to uzdāvināji no sirds, ar vislabākajiem nodomiem. Es arī to valkāju ar pateicību. Vai tad tur ir kaut kas slikts?
Ilze ilgi pētīja vedeklas seju. Pēc tam viņas skatiens pārslīdēja pie dēla, kurš stāvēja mazliet atstatus un izskatījās pilnīgi neizdibināms.
— Es tev nopirkšu citu dāvanu. Kārtīgu, — vīramāte klusi noteica.
— Nevajag, mamma. Šajā halātā man patiešām ir ļoti silti.
Ilze strauji pagriezās un izgāja no dzīvokļa.
Viņas papēžu klaudzēšana kāpņu telpā šoreiz skanēja daudz ātrāk un skaļāk nekā parasti.
Andris aizvēra durvis, pagrieza atslēgu slēdzenē un paskatījās uz sievu.
— Tu esi ārkārtīgi bīstams cilvēks.
— Es stāvu tavā priekšā halātā ar izbalojušām puķēm. Vai bīstami cilvēki mēdz staigāt šādās drēbēs?
Andris pienāca viņai klāt un cieši apskāva, nepievēršot nekādu uzmanību ne maisveidīgajam piegriezumam, ne milzīgajām pogām. Tad viņš pieliecās un paslēpa degunu viņas rūpīgi savāktajos matos.
— Zini, kas visā šajā stāstā ir pats smieklīgākais?
— Nu, kas tad?
— Tev tajā tiešām ir silti.
Karina skaļi iesmējās.
— Protams. Tā taču ir flaneļa drāna. Dabīgs materiāls.
Pēc divām dienām iezvanījās telefons.
Šoreiz Ilze nezvanīja dēlam. Viņa piezvanīja tieši Karinai.
— Karina, es te mazliet padomāju… Varbūt mēs varētu kaut kur aiziet divatā? Piemēram, sestdien? Es zinu vienu jauku kafejnīcu pie ūdens.
Karina uzreiz neatrada, ko atbildēt.
Divdesmit gadu laikā vīramāte ne reizi nebija viņu aicinājusi pavadīt laiku kopā. Ne uz kafejnīcu, ne uz veikalu, pat ne vienkāršā pastaigā.
— Es ļoti priecāšos, mamma.
— Tikai to halātu gan nevelc, — Ilze steidzīgi piebilda.
— Apsolu, tas paliks mājās.
Kad saruna bija beigusies, Karina vēl kādu brīdi stāvēja pie loga. Ārā spoži spīdēja saule, bet pagalmā puikas trokšņaini dzenāja bumbu.
Tas pats halāts karājās uz krēsla atzveltnes.
Flaneļa. Plats. Ar milzīgām, izbalojušām rozēm. Pilnīgi neveikls un pat mazliet komisks.
Karina piegāja tam tuvāk un pārbrauca ar plaukstu pār plato piedurkni.
Izmest viņa to neizmeta.
Lai paliek.
Katram gadījumam.
Dzīvē reizēm nākas izvēlēties starp divām iespējām: klusi norīt aizvainojumu vai atbildēt tā, lai otrs cilvēks vēl ilgi atcerētos pats savus vārdus un rīcību.
Karina savu veidu atrada. Viņa nerīkoja skandālu, nepaaugstināja balsi un neizteica nevienu rupju vārdu. Viņa vienkārši ar pateicību izmantoja vīramātes dāvanu un ļāva pārējiem pašiem izdarīt secinājumus.
Dažreiz visklusākā atmaksa izrādās daudz pārliecinošāka par skaļāko strīdu.