— Andri, es taču jau visus esmu uzaicinājusi, — Ilze paziņoja tādā tonī, it kā jautājums būtu sen izlemts. — Viņi būs ap četriem. Karina lai uzvāra tēju. Un nopērk normālus cepumus, nevis tos jūsu parastos auzu, ko jūs tur ikdienā graužat.
Kad saruna beidzās, Andris nolika telefonu un devās meklēt sievu.
— Sestdien mamma taisās atvest pie mums ciemiņus, — viņš sacīja, atradis Karinu. — Valdi ar sievu un, šķiet, vēl kādu.
— Lieliski, — Karina mierīgi atbildēja, pat nepaceļot balsi.
— Lieliski? — Andris pārjautāja.
— Tieši tā.
Viņa piegāja pie skapja, atvēra durvis un izņēma ārā to pašu halātu. Uzklāja to uz gultas un paskatījās uz audumu ar tādu negaidītu maigumu, it kā būtu atradusi sen neredzētu draudzeni.
— Karin, tu taču nejoko? — Andris neticīgi ieskatījās viņai sejā.
— Esmu pilnīgi nopietna.
— Mamma būs nikna.
— Kāpēc gan? — Karina nevainīgi paraustīja plecus. — Es tikai uzvilkšu mīļās vīramātes dāvanu. Viņa to izvēlējās, centās, gribēja mani iepriecināt.
Andris apsēdās uz gultas malas un noguruši paberzēja deguna sakni. Dažas sekundes viņš klusēja, tad tomēr neizturēja un sāka smieties.
— Labi, — viņš beidzot noteica. — Uzskati, ka esmu tavā pusē.
— No tevis nekas īpašs netiek prasīts, — Karina mierīgi paskaidroja. — Galvenais — nejaucies.
Sestdiena pienāca gaiša, silta un saulaina. Laiks nekādi nevilināja tērpties biezā flaneļa halātā, tomēr Karinu šāds sīkums nespēja apturēt.
Ap trijiem viņa jau bija izcepusi šarloti. Nevis vienkāršu, bet smaržīgu — ar kanēli, āboliem un plānu karamelizētu garoziņu virspusē.
Pusčetros viesistabā galds bija pilnībā sagatavots. Karina izņēma porcelāna tasītes, ko Ilze viņiem bija uzdāvinājusi sālsmaizē un kuras līdz šai dienai nebija izmantotas ne reizi. Blakus atradās glīti salocītas lina salvetes, bet galda vidū stāvēja maza vāzīte ar konfektēm.
Viss izskatījās nevainojami.
Desmit minūtes pirms četriem Karina aizgāja pārģērbties.
Halāts viņai piegulēja tieši tā, kā tam acīmredzot bija paredzēts.
Proti — nekā.
Tas brīvi karājās uz auguma kā maiss un pārvērta sievišķīgās aprises gandrīz ideālā kvadrātā. Izbalējušās rozes uz auduma izskatījās tā, it kā mākslinieks tās būtu zīmējis ar cieši aizsietām acīm.
Karina nolēma tēlu papildināt. Viņa uzvilka mīkstas mājas čības ar pūkainiem bumbuļiem, kuras jau laikus par nelielu summu bija pasūtījusi internetā. Matus viņa savāca augstā, kārtīgā mezglā.
Pēc tam uzmanīgi aplūkoja sevi spogulī.
Iegūto kopskatu varēja raksturot kā “sirsnīga radiniece no tālas provinces”.
Perfekti.
Andris pavēra guļamistabas durvis, ieraudzīja sievu un tajā pašā mirklī atbalstījās ar plecu pret durvju stenderi.
— Tu izskaties… iespaidīgi.
— Paldies, mīļais.
— Varbūt vismaz čības nomainīt?
— Nē. Šīs čības tēlam piestāv nevainojami.
Tieši pulksten četros atskanēja durvju zvans. Ilze nekad neatļāvās kavēties.
Andris devās atvērt.
Uz sliekšņa stāvēja viņa māte jaunā kleitā. Aiz viņas bija Valdis — plecīgs vīrietis ar iedegušu seju. Līdzās viņam atradās Sandra, kalsna sieviete ar vērīgu, asu skatienu.
— Andri! — Ilze majestātiski iesoļoja priekšnamā, vienā mirklī piepildot telpu ar spēcīgu smaržu aromātu. — Cik te skaisti! Draugi, iepazīstieties, tas ir mans dēls. Starp citu, viss mātes raksturā.
Valdis enerģiski paspieda Andrim roku. Sandra laipni pasmaidīja un pasniedza saimniekam konfekšu kārbu.
— Lūdzu, nāciet tālāk, — Andris atkāpās sānis, aicinot viesus uz viesistabu.
Ilze uzreiz uzņēmās vadību un sāka rīkot nelielu ekskursiju.
— Te viņiem tagad ir jaunais dīvāns. Un tapetes redzat? Itāļu. Es viņiem ieteicu izvēlēties tieši šīs.
Sandra pieklājīgi pamāja ar galvu, bet Valdis ar ļoti nopietnu sejas izteiksmi pētīja karnīzi.
Tieši tajā brīdī no virtuves iznāca Karina.
Dāvinātajā halātā.
Rokās viņa nesa paplāti, uz kuras atradās tējas tasītes, šarlote un neliela ievārījuma vāzīte.
— Labdien, — Karina plati un sirsnīgi uzsmaidīja viesiem. — Es esmu Karina, Ilzes vedekla. Ļoti priecājos ar jums iepazīties.